Dialogi Ar Kādu Neprātīgo - laika pavēlnieki [entries|archive|friends|userinfo]
simtgadīgsbērns

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

laika pavēlnieki [Aug. 12th, 2008|01:10 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|, , ]
[Current Mood |kreātīviste]
[Current Music |prāta vētra - laikam]

Koelju diemžēl neizvēlas tik stilīgus vārdus un vārdu savienojumus kā Ziedonis, Muktupāvela vai Vonnegūts Elsberga tulkojumā. vsp jau Edvīns Raups neizdomā interesantus latviskojumus Koelju sarakstītajam. Toties domas un idejas viņš atspoguļo ieintriģējoši.

vienā no grāmatām viņš apraksta ātruma vingrinājumu, kura jēga slēpjas tajā, ka cilvēkam, kas to izpilda, vnk 20 min viss ir jāveic 2 reizes lēnāk nekā parasti, lai ievērotu to, kas ikdienā paliek neievērots. (tālāk gan ir apstāstīts, kā tas mums palīdzēs visapkārt ieraudzīt dievu)
-> zīme: monisms [vārda nozīmi skatīt: vārdi un vārdu savienojumi (VI daļa)]

kkad dienās izskrēju cauri vecrīgai un aizdomājos, ka vietējos no tūristiem var atšķirt pēc pārvietošanās ātruma. Vietējie arī ja paceļ galvu un paskatās uz visiem akmens tēliem, kas raugās uz mums jau ne vienu gadu desmitu, tad tomēr izdara to visu pa galvu pa kaklusteidzoties sazin kur.

6.dien gadījās arī pavadīt beļģu viesus līdz frizētavai, neilgs ceļš (kā no manām mājām līdz MAXIMA'i) aizņēma pavisam minūtes 15. bet viņiem likās, ka gājām neskaitāmus kilometrus, ka es skrēju (es gan arī ķēru sevi pie domas, ka eju pārāk ātri un mēģināju kontrolēt sevi) un ka nogājām kilometrus 5. rezultātā atpakaļ to vienu kvartālu viņi veica ar taksi.

tāpat ar A**u, staigājot brīvstundu starpbrīdī pa bastejkalnu, ik pa brīdim atgādinājām sev, ka mēs vnk staigājamies un mēģinājām atlaist soli vai divus, bet pēc minūtēm 5 mums jau atkal bija jāsāk viss no sākuma, jo mēs laikam zemapziņā piedalījāmies virtuālās soļošanas sacensībās.

turklāt mēs, cilvēki, paši esam sava laika pavēlnieki, tikai nemākam to izmantot. ne vienu vien reizi esmu pamanījusi, ka steidzoties tomēr biežāk kavē, nekā ejot mierīgā solī. Bet nedomāju, ka laika ritējumam ir kāds sakars ar iešanas tempu, drīzāk ar domām. Jo, fiziski ejot lēni, bet prātā steidzoties, laiks rit ļoti lēni, bet ar vēsu prātu gan skrienot, gan ne, laiks klausa savam parastajam tempam.

Piemērs dzīvē: viss nelabvēlīgais pienāk ļoti ātri - bīvlaika beigas, parādu kārtošanas termiņi, eksāmeni, u.tt. bet uz visu vēlamo ir jāgaida "mūžiem": brīvlaika sākumu, fizikas (pie Brices) stundas beigām, kādu ceļojumu, tikšanos ar draugiem...
LinkLeave a comment