Njā, tas jau forši. :)
Pati citkārt atrodoties sabiedrībā, skatos un priecājos, kā citi priecājas. Jo no manis tāda melanholiķe vien... Jūtīgā čīkstētāja. Bet tā kā attopu, citiem kļūst grūtsirdīgi vai apnicīgi ar mani "auklēties", tad mēģinu tikt galā saviem spēkiem, neuzbāžoties. Toties pie tāda varianta nu esmu tik dikti pieradusi, ka vienatne kļuvusi mīļa. Tā sanācis vairāk tāds klusētājas tips. Mazumiņš draugu. Maz iespaidu, gandrīz varētu teikt, tomēr tie nebeidz kaut kur rasties un uzkrāties...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

well. es arī līdz šim biju kkā samērā apmierināta ar vienbūšanu un tiem dažiem draugiem, kas ir labākie draugi, kas vien var būt. bet pēdējā laikā tas sāk šķist kkā pretdabiski, it kā kko laižu garām..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iespējams, ka šis ir arī tas labākais variants. Iet, dzīvot, draudzēties. Ja tas ir iespējams, ja ir tāda sajūta. Kāpēc ne! :)

(Reply to this) (Parent)