all things beautiful.

ko jums jautā bērni?

man vidējais pajautāja, kurš ir mans astotais mīļākais valis. (tas tikai liecina, ka viņam visi vaļi IR sakārtoti sarakstā pēc mīļākuma)

kad atbraucu mājās no venēcijas, manī bija skumjas un kaut kādas dusmas, es it kā jau zinu, bet cik ļoti šis mākslas tirgus ir liekulīgs, cik neīsts, cik elitārs, kā mēs valdam un arvien vairāk izspiežam perifērijā tos, par kuriem it kā rūpējamies. koloniālisma izsāpēšana ir jauns koloniālisms, viss tik pārprasts, tik neīsts, tik formāls. un man taču īstenībā tas neinteresē, bet visi tā ieciklējušies. to, protams, nosaka arī biennāles tēma, bet vai nebija iespējams šo risināt, nevis patronizējoši uzsvērt atkal un atkal. (varbūt jāmēģina domāt citos virzienos, bet kādos.)
un tad - gandrīz pa taisno no lidostas - aiziet uz ROTKHO izrādi bija blieziens pa galvu. ļoti precīzs blieziens, ļoti labs blieziens. man ir savi iebildumi, protams, bet kopumā - perfekta dzīves dramaturģija.
no biennāles uz izrādi par mākslas tirgus liekulību.

Fiksā ideja - ņemt mammu uz 60.dzimšanas dienu un laist uz Filipīnām.
Pāris dienas Singapūrā, kulturēt - bet tā, dibens gaisā pret sauli un pludmale.

Nez..kaut kā pēc visām nesenajām tuvo radinieku nāvēm nākusi atskārsme, ka gaidīt uz labākiem laikiem, labākiem apstākļiem, piemērotākiem kaut ko... vienkārši nav vērts.
Dzīve ir īsa. Laika nav daudz.
Just do it, y0!

Tas nekas, ka nesanāks tieši tā, kā gribas.
Tas nekas, ka darbs jāmeklē.
Tas nekas, ka savāds laiks un vēderu griež uz riņķi anxiety.

Vienkārši ir sajūta, ka vajag, jo savādāk nākamreizes var vairs nebūt.

Mazliet prieciņš.

pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus

izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"

"Laime ir tiekšanās, stāvoklis, ko ne vienmēr var aprakstīt vārdos. Tomēr daudzi piekritīs, ka iekšējais apmierinājums un dzīvesprieks bieži vien atspoguļojas cilvēka izskatā. Interesanti, ka modes un stila pasaulē ir tādi apģērba gabali, kas, šķiet, spēj runāt par cilvēka garīgo stāvokli. Par vienu no šādiem nelaimes simboliem var saukt “jaciņu”.

Nelaimīgas sievietes vienmēr valkā šo garderobes priekšmetu, uzskata ezoteriķi, un stilisti viņiem piebalso.

Laimīgas un pašpārliecinātas sievietes savā garderobē izvēlas dažādus apģērba elementus: puloverus, blūzes, kleitas."

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

https://satori.lv/article/kapec-mes-esam-parsteigti

pa diviem vakariem - sestdienas un svētdienas - noskatījāmies Poor Things.
un lai gan man patika, tomēr derdzās pārlieku seksualizācija, it īpaši bērna smadzeņu kontekstā.

// protams, sajūtiski uzreiz gribas atļauties ko vairāk. bet vai tad es jau tagad dažkārt neeju pa ielu kā mūziklā? eju jau eju.

piektdien bijām veco cilvēku randiņā:
braucām aplūkot ziedošās sakuras.
ēdām un runājām par ēdienu un pārēdāmies restorānu nedēļas ietvaros.
stāvējām un sentimenāli skatījāmies tālē godspeedu koncertā.

absolūti rekomendēju.

kāpēc cilvēki visu taisa pelēku?