Miglas glāsts maigs un drēgns
Cigaretes dūms liek grimt
Atmiņu vālos
Kad sāpju lietus
Ir rimis

Sveika!

 
Tu jau zini, ka man nevajadzētu Tev rakstīt, traucēt, jo viss ir izrunāts, viss ir beidzies. Atgriezties, tas nozīmētu tikai grēkot pret atmiņām, kuras ir skaistas un tai pat laikā sāpīgas. Tomēr esmu tikai cilvēks ar izjūtām un atmiņām. Par ilgām nerunāsim, jo nevar zināt vai tās vien nav tikai tādi māņi un idealizētas atmiņas.
Es atceros Tavu smaidu, Tavu gurnu kustības klubā, kad Tu dejoji, dejoji sev un varbūt arī mazliet man par prieku. Tavu roku, tik graciozu, ar viskija glāzi rokās. Strīdu ar bārmeni par naudām. Smaidu ko Tu veltīji visiem un nevienam, man un tikai sev. Manu puicisko uzmākšanos, pieskārienu, smieklus. Tāpat atceros tos brīžus, kad sēdējām un runājām, sarežģījām to, ko nebija vērts sarežģīt. Tavu atbraukšanu man pakaļ, lai pie tavas māsas noskatītos vienu filmu. Pirmo skūpstu, īsziņu pēc tam.
Abpusēju vienaldzību, abpusēju ieinteresētību mānot sevi, ka tikai izmantojam otru, pirmo šķiršanos un atgriešanos, otro šķiršanos un klusumu. Sāpes nebija un nav, bet ir pārlūzis kas nezināms, nenosakāms. Vairs nav un nekad arī nebūs. Var jau būt, ka murgoju, ceļu ilūziju kalnus. Var būt...
„Atmiņas” šo vārdu varu atkārtot nemitīgi, tā kā tāds telefons vienu un to pašu banālo zvanu, ko kāds tukšpaurains cilvēks uzlicies, jo tas stilīgi. Tomēr tas notiek ar vien retāk, mainos, stiprinos, jo izvēles nav...

Paldies, ka biji un ka esi, ka vēl joprojām smaidi, pat ja mani vairs neatceries...

 
snu