|
Miglas glāsts maigs un drēgns
Cigaretes dūms liek grimt
Atmiņu vālos
Kad sāpju lietus
Ir rimis
Sveika!
Tu jau zini, ka man nevajadzētu
Tev rakstīt, traucēt, jo viss ir izrunāts, viss ir beidzies. Atgriezties, tas
nozīmētu tikai grēkot pret atmiņām, kuras ir skaistas un tai pat laikā sāpīgas.
Tomēr esmu tikai cilvēks ar izjūtām un atmiņām. Par ilgām nerunāsim, jo nevar
zināt vai tās vien nav tikai tādi māņi un idealizētas atmiņas.
Es atceros Tavu smaidu, Tavu
gurnu kustības klubā, kad Tu dejoji, dejoji sev un varbūt arī mazliet man par
prieku. Tavu roku, tik graciozu, ar viskija glāzi rokās. Strīdu ar bārmeni par
naudām. Smaidu ko Tu veltīji visiem un nevienam, man un tikai sev. Manu puicisko
uzmākšanos, pieskārienu, smieklus. Tāpat atceros tos brīžus, kad sēdējām un runājām,
sarežģījām to, ko nebija vērts sarežģīt. Tavu atbraukšanu man pakaļ, lai pie
tavas māsas noskatītos vienu filmu. Pirmo skūpstu, īsziņu pēc tam.
Abpusēju vienaldzību, abpusēju
ieinteresētību mānot sevi, ka tikai izmantojam otru, pirmo šķiršanos un atgriešanos,
otro šķiršanos un klusumu. Sāpes nebija un nav, bet ir pārlūzis kas nezināms,
nenosakāms. Vairs nav un nekad arī nebūs. Var jau būt, ka murgoju, ceļu ilūziju
kalnus. Var būt...
„Atmiņas” šo vārdu varu atkārtot
nemitīgi, tā kā tāds telefons vienu un to pašu banālo zvanu, ko kāds tukšpaurains
cilvēks uzlicies, jo tas stilīgi. Tomēr tas notiek ar vien retāk, mainos,
stiprinos, jo izvēles nav...
Paldies, ka biji un ka esi, ka vēl
joprojām smaidi, pat ja mani vairs neatceries...
snu |