Caurs stiklotu rūti

Auksts rudens iezogas

Atverot miesu

Porās sūcoties

Sējot asinsvados

Lietus lāšu

Vēsumu miklo

Šodien uz perona vēroju zvirbuļus, baložus. Viņu uzmācību, izmisīgo drosmi tiecoties pēc drumslām, pēc barības paliekām. Nožēlojami salkani, kad tāds izmisis putniņš uz tevi veras ar savām trulajām acīm un banālu cerību dabūt ko ēdamu.

Zināt, ka puse no viņiem pa ziemu neizdzīvos – nosals, aiz bada nomirs...

Izdzīvo tikai varas kārākais un mērķtiecīgākais. Pārējiem šeit nav vietas. Tāpat kā žēlastībai, mīlestībai, sirdsapziņai... Mēs tomēr esam šīm jūtām par primitīvu, lai cik skaisti runātu un censtos būt un vienaldzīgs ir romantisko blēņu grāmatu saraksts, ar kuru lielāmies lasījuši.