Ja nesot ko rakstīt vajagot paklusēt... A es negribu klusēt, gribu ūdeni liet un blusas dzenāt.. Tā kā lūdzu pieciest:)

Neinteresē, kas notiek mūsu mazajā valstiņā, vai ārpasaulē. Pabūšana tai politiskajā katliņā gan uz ļoti īsu mirkli turklāt pašvaldību līmenī ļāva apzināties, ka mans toreizējais ideālisms tur neiederējās, bet tagadējā vienaldzība un riebums būtu līdzvērtīgs kādreizējam ideālismam.

Labāk patīk paskatīties no malas un muļķīgi smaidīt par tiesām, cīņām par ietekmēm, apvainojumiem, fiktīviem draugiem un kolēģiem, kas pēc mirkļa būs gatavi viens otru apēst bez sāls.

Jau Ludvigs XI, protams, ne pirmais un kur nu vēl vienīgais, kurš valdīja pēc principa „skaldi un valdi”, bet pirms ienaidnieks nav atbruņots – nepazemo! Neļaujies savām kaislībām – naidam, sadismam. Šīs kaislības domātas tikai uzvarētājiem, stiprajiem. Līdzīgi kā mīlestība, kaisle, jūtas vispār kā tādas.

Bet, kamēr tu neesi uzvarējis neļaujies ne vienai, ne otrai, jo tas tevi iznīcinās. Mūsdienu politiķi nekur tālāk arī nav tikuši... Tikai pasniegšanas stils savādāks un viss... Jā un viņi pielaiž daudz vairāk kļūdu, jo viņi pretēji viduslaiku monarhiem un politiķiem neriskēja ar savu galvu, tikai karjeru...

Tādēļ manī pret viņiem ir tikai nicinājums un žēlums...

ps. vietā

Šodien man klājās labi, jo izrādās darbs spēj vēl joprojām sniegt aizmiršanos pašam no sevis un citiem...