radu

tikai vakar sapratu, ka tēta dažkārt trulais skatiens un otra nedzirdēšana visticamāk ir ilgā alkohola dzeršanas sekas :(

jau kādu laiku staigāju ar vienu bezspalvainu un otru spalvainu padusi
nu, vai matainu

jau otro nakti pēc kārtas nespēju aizmigt. un psihiatrei es jautāju, vai man tā nebūs, viņa teica, ka nē, ka gulēšu, kā jau iepriekš.
es dusmojos, ka pati aizgāju pie tās psihiatres. bet ko man citu bija darīt? es vienkārši nevarēju. man vajadzēja pamēģināt zāles. tagad pati nožēloju. es nezinu, kas ir labāk – ciest ar un no zālēm vai bez.

vakar sāka sāpēt vēders, kuņģis, nezinu. apetīte faktiski nekāda. un no kā man tas? visu laiku man ir kaut kādas veselības problēmas. tagad guļu un mokos. nepatīk nakts klusums, šķiet, ka notiks kaut kas slikts. lai gan parasti naktis ir ok.

atkal ir tik pretīgi. vienkārši būt.

pieslēdzos zūmam un domāju, kādēļ tas koučs mani nelaiž iekšā. izrādās, ka bija paredzēts rīt.
laikam iziešu ārā un pagulēšu saulainajā zālē.
šodien es sāku atzīt, ka man ir tā nolādētā depresija.

kad psiholoģe man sāka atgādināt par depresiju, es no viņas aizbēgu, jeb "paņēmu pauzi".
doma par to, ka man viņa vēl ir un var pasliktināties, mani biedē.
es biju pavisam cits cilvēks, man tagad ir labāk, es sev visu laiku stāstu, bet, kopš viņa to atkal cēla gaismā, es sāku apšaubīd to, ko daru. kopš tā laika, es vairs nesaprotu, vai kaut kas ir normāls vai simptoms.

es gribētu labāk pamanīt mazos, skaistos ikdienas sīkumus, bet tā vietā es pamanu brīžus, kuros viņa atkal glūn. un man ir bail, tikai šoreiz es nevienam to nespēju pateikt.

man ir bail no sevis tāpat kā man ir bail no kara.

mani kaitina cilvēki, kuri visu laiku aizbildinās ar darbu un darāmo, kad jāparūpējas par sevi.
mani kaitina, ka mamma saka, ka viņai neesot laika pieteikt vizīti pie ārsta. "es tā nevaru, man vajag pareizo laiku un to un to.
tu vispār saproti, ko saki, man gribas viņai teikt, bet nesaku. es saprotu, ka man tam nav enerģijas un tāpat nav nekādas jēgas. bet katru vakaru viņa tāpat sēž telefonā vairākas stundas.

es nevaru arī izturēt baciļus un putekļus. mani kaitina doma par to, ka pirms divām nedēļām noslaucītie plauktiņi atkal ir putekļos. tā ir bezgalīga jēgšanās.

vakar bija otrā nakts, kad blenzu sienā. tad stūmu sienu, situ spilvenu, gaisu, plēsu un metu papīra bumbas un paņēmo to nazi rokās.

es varēju piedzerties, pierīties, iet vemt, sist sienas, pīpēt, sadzerties zāles vai piespiest to stulbo nazi dziļāk, bet es stūmu to sasodīto sienu un elpoju, jo es nezinu, ko es būtu darījusi pēc tam.

mani kaitina, kā viss iet uz riņķi un kā es visu uztveru.

un prezentēt bija ļoti faking grūti, bet es to izdarīju, bet es gandrīz arī neizdarīju, tādēļ sāku apšaubīt zāļu iedarbību.
un tagad būs jau trešā nakts

brālis norāvies jau kārtējo reizi. nezinu, ko par to jūtu. cenšos nedusmoties uz viņu, bet gan situāciju kā tādu.
nav jau viņš vainīgs, ka piedzima ar noslieci uz atkarībām. varbūt tētis vainīgs, nezinu. varbūt dievs.

kad piedzeras, viņš mammai saka, ka nožēlo, ka nespēj ar mani parunāt. bet viņš vienkārši arī nespēj un viss, tā viņš esot teicis.
es jau varu to tev arī nestāstīt, mamma saka. es nevienā brīdī tev neteicu, ka tu man nevari stāstīt, es atbildu. viņš atsakās ārstēties.
es tikai reizēm naivi ceru, ka varbūt kādu dienu arī tu vēl aizietu pie kāda psihologa, es mammai gribu teikt, bet pasaku to citiem vārdiem un baidos, ka esmu to pateikusi nedaudz aizvainojoši, lai gan ļoti cenšos, lai tā nebūtu. ne tādā ziņā, ka tev kaut kas kaiš, bet varbūt kāds, kurš kaut ko vairāk no tā saprot, spētu tev pateikt kaut ko, kas tev liktu justies nedaudz vieglāk. jo es gribu, lai viņai būtu vieglāk, es vienkārši nespēju aptvert, kā viņa to turpina paciest. viņa atbild, ka viņai nevajag, viņai pietiek ar to, ka es jau uzklausu, viņa var pati tikt galā.
viņa trīc, kad runā par brāli.

kaut kā organiski, kad viņš noraujas, arī pār mani pārslīd tāds neliels smagums. katru reizi prātoju, vai šī būs tā, kas viņu nonāvēs vai padarīs par narkomānu. bet nekad tas nenotiek.

kad viņš bija mājās piedzēries un es teicu, ka viņš jāved uz slimnīcu, mūsu saruna kaut kādā veidā nonāca pie tā, ka viņš ies lekt no tilta. es bloķēju durvis un tajā brīdī manī kaut kas saplīsa. bet plīsis bija jau arī iepriekš. vienkārši atkal. lai gan tagad sāk šķist, ka varbūt tas tomēr bija sapnis. it kā apzinos, ka nē, bet varbūt tomēr. laikam gribas cerēt, ka bija sapnis.

es zinu, ka mamma šonakt atkal negulēs.
man gribas vienkārši kliegt. uzkliegt visai pasaulei. izkliegt visas iekšas tā, ka tās izkrīt ārā no mutes. kliegt, līdz tas vairs neparko nav iespējams, kaut krītu. kliegt tētim, kliegt vecmammai, kliegt brālim, kliegt mammai, kliegt visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem,

tētis brauks uz Ukrainu, uz nedēļu. atveda gurķus, tomātus un sulas. uz atvadām mani apskāva, sakot, ja nu kas.
tagad palika skumji. nesaki tā, es teicu. suns piebiedrojās.
mani atkal uzvilka un sabēdināja. varbūt arī mammas putekļu tīrīšana, es nezinu. bet varbūt arī tētis.
tā...skābi. tāpat, kā viņa vestā kazeņu sula.

viņai patīk sāpes

kad masēja plecus
kad izdūra auskarus
kad izdzēsa cigareti
uz ādas

reiz viņa iztēlojās, kā guļ uz zemes
ķermenis smalkos griezienos
kā aizdedzina savas smadzenes
meditācija
viņa teica

tas bija pirms diviem gadiem
bet šķiet, ka vēl vakar
vai tik tikko
vēl asinis lija

tas bija pirms diviem gadiem
bet viņa raud vēl jorpojām
kad redz savu ādu

centrāltirgus šodien smird pēc cigaretēm, lētām smaržām un sniega
citur sniegs nesmird, tikai uzbāžas
ķeras, līp klāt
acīs, uz mēteļa, kabatās un nāsīs
sniegam šodien ir viegli vai smagi?
man ir pasmagāk, ik īpaši ar sniegu