(no subject)
Sep. 16th, 2024 | 10:05 pm
From:: snikers
kad psiholoģe man sāka atgādināt par depresiju, es no viņas aizbēgu, jeb "paņēmu pauzi".
doma par to, ka man viņa vēl ir un var pasliktināties, mani biedē.
es biju pavisam cits cilvēks, man tagad ir labāk, es sev visu laiku stāstu, bet, kopš viņa to atkal cēla gaismā, es sāku apšaubīd to, ko daru. kopš tā laika, es vairs nesaprotu, vai kaut kas ir normāls vai simptoms.
es gribētu labāk pamanīt mazos, skaistos ikdienas sīkumus, bet tā vietā es pamanu brīžus, kuros viņa atkal glūn. un man ir bail, tikai šoreiz es nevienam to nespēju pateikt.
man ir bail no sevis tāpat kā man ir bail no kara.
doma par to, ka man viņa vēl ir un var pasliktināties, mani biedē.
es biju pavisam cits cilvēks, man tagad ir labāk, es sev visu laiku stāstu, bet, kopš viņa to atkal cēla gaismā, es sāku apšaubīd to, ko daru. kopš tā laika, es vairs nesaprotu, vai kaut kas ir normāls vai simptoms.
es gribētu labāk pamanīt mazos, skaistos ikdienas sīkumus, bet tā vietā es pamanu brīžus, kuros viņa atkal glūn. un man ir bail, tikai šoreiz es nevienam to nespēju pateikt.
man ir bail no sevis tāpat kā man ir bail no kara.