radu

ar nāves gadījumiem savā dzīvē esmu saskārusies maz.
kad mamma pastāstīja, ka nomiris vectēvs, es to nespēju iztēloties. pat drusku tā kā smaidīju vai gribēju smieties. kā tā cilvēks var vienkārši ņemt un nomirt parastā darba dienā? atceros, ka tajā dienā man bija jābrauc uz mūzikas skolu. šķiet, ka prātā bija izveidojies kaut kāds priekštats no filmām vai stāstiem, ka tad, kad tu to uzzini, tu sabrūc. es tā nemācēju. likās, ka sevi jāspiež būtu raudāt. cik atceros, nekad nemaz ārā nenāca. likās, ka dzīve rit uz priekšu un es nespēju tās sēras izjust. tikai daudz par to domāju. kad braucām uz bērēm, es to sajutu. kad stāvējām pie viņa zārka, manī kaut kas uzsprāga un es nevarēju pārstāt raudāt. man škiet, ka mani par to pat sāka kaunināt, ka nu jau ir par traku. man laikam bija 9 gadi.

pagājušajā gadā negaidīti nomira Brabuss. viņš bija jaunāks par Riksi. laikam pie durvīm bija pēkšņi nokritis. tētis ļoti pārdzīvoja. mamma stāstīja, ka klausulē varēja dzirdēt, cik tētis bija izmisis. pēc tam viņš stāstīja, ka viedpulkstenis ilgu laiku rādījis paātrinātu sirdsdarbību. Brabuss bija liels suns un miris jo īpaši smags. domāju, ka Riksis arī pārdzīvoja, bet vēljoprojām neko nezinu par to, kā klātesošu cita dzīvnieka vai cilvēka nāvi uztver suņi. bet atceros, ka tētis stāstīja, ka Riksis kādu laiku kļuva mierīgāks, skumīgāks. Brabusu apraka turpat pagalmā. Riksis pirmās reizes centies viņu rakt ārā. tad Brabusam pa virsu uzlika smagus akmeņus. Atceros, kā Brabuss maziņš turēja galvu uz dīvāna malas, kā gulēja ar izbāztu mēli un rūca kā lauva, atstāts verandā.

vēlāk tētis paņēma Doru, lai Riksim nebūtu tik vientuļi. un Riksis jau arī kļuva vecs. Dora ir tik skaista, gudra un uzticīga. tikai tētis viņu, protams, nemācīja. tā nu viņa izauga tā, kā mācēja. ārkārtīgi uzticīga un mīļa, sekos tev visur, liks purniņu uz klēpja, laizīs asaras un gulēs blakus. viņas labākā dienas daļa ir tad, kad kāds ir ārā ar viņu, kad var doties garās pastaigās pa mežu un spēlēties. Dora spēlēsies visu mūžu, tāpat kā Riksis. Riksis atkal atvērās. beidzot viņam bija kāds, ar ko spēlēties. Dora pieauga ātri. Bija pagājis varbūt pusgads un viņa škita tik liela. Tad kādu laiku neciemojāmies un, kad atbraucām, škita, ka viņa sarāvusies. ne tievāka, vienkārši... mazāka. Likās tik dīvaini. tētis vienu brīdi teica, ka viņai sānā kaut kāds bumbulis, satraucās ka bruka. kad atbraucām, es brīnījos, teicu, vai tiešām tā ir viņa? tāda pavisam citādāka. tētis, kā jau vienmēr, neko neatbildēja. pagāja vēl kāds laiks. es gulēju diendusu mājas otrajā stāvā pie atvērta loga un nejauši saklausīju vecāku sarunu ar brāli. viņš izteica to pašu izbrīnu, ko es par Doru. izrādījās, ka Dora bijusi stāvoklī.

Riksi ņēmām omei, bet, kad jau braucām pakaļ, viņa pārdomāja. paturējām sev. kādu laiku dzīvojāmies. neatceros, kā būtu pavadījuši ar viņu laiku vai gājuši pastaigās. prātā palikusi tikai kucēna urīna smaka un čuru tīrīšana, atnākot mājās pēc skolas. tad bija tā diena, kad tētis esot paņēmis mantas, Riksi un pateicis mammai, ka brauks dzīvot uz mežamāju. es to neatceros, bet jo vairāk atceros, kā mamma par to stāsta, jo vairāk šķiet, ka esmu sev izveidojusi mākslīgu atmiņu par to. tā šķiet tāda plastiska. bērnības atmiņas man ir ļoti blāvas, ik īpaši ar tēti. zinu, ka viņš ciemojās Rīgā, bet ar laiku arvien mazāk. nekad nezvanīja. ilgu laiku es dusmojos, nesapratu, kāpēc viņš tā. man skauda, redzot citas meitenes ar tēti uz ielas. visu bērnību ar tēti runāt man bija trauksme. lielākoties no viņa bija jāprasa nauda lielākiem ieguldījumiem – datoram, telefonam. atceros, kā veselu pusstundu riņķoju pa istabu simtiem reižu sev prātā atkārtojot sakāmo, lai viņam piezvanītu. rokas trīcēja, mute bija sausa. viņš otrā galā jau protams bija ļoti atsaucīgs, gandrīz vienmēr piekrita un nopirka man gan pirmo datoru, gan telefonu. domāju, kāpēc viņš man nezvana? prasīju mammai, bet viņa teica, lai piezvanu pati un parunājos. atceros, ka tā saruna atstāja nepatīkamu pēcgaršu. viņš nemācēja uzdot īstos jautājumus, nelikās ieinteresēts, sarunas kļuva arvien neveiklākas. iespējams, pēc tās reizes pārstāju viņam pati zvanīt. tad tas, ka tētis zvana kļuva tikai par ārkārtas situācijas gadījumu. joprojām pirmais, kas ienāk prātā, ir, ka noticis kaut kas slikts. jo tāpat vien jau viņš nezvana. viņš mani nepazīst, par mani neinteresējas. kad maziņa mašīnā viņam pateicu, ka viņu mīlu, viņš neatbildēja. ar viņu nekad nav bijis ērti. ja kaut kur aizbrauc, viņš šausmīgi krāc, izsaka stulbus jokus vai piedzerās. viņš vienmēr ir spējīgs palīdzēt tikai materiālā ziņā. un tas jau arī ir labi, bet vai to var saukt par tēti? kad mammai nācās tētim zvanīt un teikt, ka tava meita griež rokas un atrodas slimnīcā, viņš piekrita maksāt par ārstiem. man šķiet, ka arī tad viņš man ne reizi nepiezvanīja. kad tas viss gāja uz beigām, reizēm vismaz pajautāja kā ir ar veselību, bet ko, lai es atbildu? ar svešinieku runāt par veselību drusku neērti.

Kad braucam uz mežamāju, es spēlējos ar Riksi, mēs gājām pastaigās, es centos viņu mācīt, kā nu varēju un daudz, daudz ķemmēju. Ja kādu laiku nebiju bijusi, uz sezonas maiņu, Riksis staigāja pinkains.

Kādu mēnesi jau Riksis bija pārstājis ēst un smaidīt, ļoti nokrities svarā un kļuvis lēnīgāks. Riksis, kurš pat no galda bija gatavs vistu nočiept. Mamma bija aizbraukusi ciemos, nopirkusi vitamīnus, mīkstāku barību. Viņš drusku ieēda. Neesot varējis pat kokam pārkāpt pāri. Tētis teica, ka izskatās, ka Riksītim pēdējās dienas, tāds nevarīgs palicis. Es pārdzīvoju, teicu, ka jāaizved pie vetārsta. Viņš noteikti mokās ar sāpēm, viņam vajadzīgs atvieglot ciešanas. Kad tad aizvedīšu, man tagad nav laika, viņš atbildēja. Neizskatās, ka viņam kaut kas sāpētu. Es savus pārdzīvojumus jau biju izlikusi pirms vairākiem gadiem, kad Brabuss bija sācis Riksim brīžiem uzbrukt. Kā jau vienmēr, neviens, protams, neko nedarīja. Tā kļuva par normu. Riksis sāka ikdienā bieži smilkstēt, kļuva ļoti nemierīgs. Bet, kad Brabuss nomira, tāpat gāja rakt viņu ārā. Suns turpinās mīlēt, pat, ja viņu sit.

Aizvakar mamma ar tēti bija runajusi. Tētis teica, ka Riksis neesot nācis pretī, kad atbraucis no darba. Bet esot jau tumšs, viņš neies skatīties, kur viņš ir. Ko mums padarīt? Mēs aizdedzām svecīti. Vakar viņš esot mammai uzrakstījis, ka Riksis nomiris. Viņu apēdis vēzis. Kā viņš to zināja, ja pie ārsta neveda? Man sāp, jo zinu, ka viņš mocījās pēdējās dienas. Jūtos vainīga un bezspēcīga. Manī ir tik daudz dusmu uz tēti, uz manu ģimeni. Es nezinu, kā tagad jūtas Dora. Vai tētis ņems nākamo suni? Vai viņai visu dzīvi būs jāpavada vienai meža vidū? par ko viņiem tas?

esmu vienkārši pārgurusi. neesmu izdarījusi to, ko šodien gribēju, tam vienkārši nebija laika.
nesaprotu, ko es vispār gribu un kādēļ es šo visu tagad daru. kādēļ man katrs gads ir tāds, ka es sev saku, ka tikai šis vēl ir jāiztur un tad – tad varēšu darīt to kaut ko citu, ko es tiešām gribu. man tiešām bail, ka notiks tas, no kā man bija bail – es kļūšu tāda pati, kāda biju pirms Erasmus.

un visgrūtāk ir vienmēr veikt izvēli sev sagatavot vai nopirkt maltīti, kad to varētu arī vienkārši nedarīt.
tādēļ tagad es ar pēdējiem spēkiem iešu nevis
izstaipīties (ko šodien tā arī neizdarīju)
vai ārā ar suni (es tāpat rīt agri celšos)
vai sakārtot istabu (jo kāda jēga, ja es nemāku to pēc garas dienas uzreiz uzturēt kārtībā)
bet gan vārīt makaronus.

Pirmajā nedēļā viss atgādināja par Eizenštati. Kāda izbrīnītā Katjas “opā”, kāda vācieša runāšana pa telefonu, pat cilvēki kafejnīcās šķita līdzīgi Mari vai Wiktoram, un vēl joprojām, pēc vairāk nekā mēneša, reizēm redzu uz ielas nākam pretī Petaru. Katra mazākā lieta, kaut runāšana angliski. To nedēļu es lielākoties pavadīju aklimatizējoties (sēdot telefonā, atslēdzoties no visa). Es negribēju pieņemt realitāti, negribēju samierināties, ka viss ir beidzies. Lai gan sajūta nebija smeldzoša, tā bija patīkama, kā pēc labi padarīta smaga darba. Pēc tam jau, jā, joprojām man viss pietrūka, bet biju saviļņota par šo nākamo dzīves posmu atpakaļ mājās. Bet reizēm, visnepiemērotākajos brīžos, es atgriežos atmiņās un saskumstu, reizēm apraudos. Tur bija tik labi.

Pirmais mēnesis bija grūts, ļoti grūts. Es raudāju gandrīz katru dienu, es nespēju atrast savu vietu, man nebija ērti, bija vienkārši šausmīgi grūti. Es ilgojos pēc sava tostera, istabas, saviem paklājiņiem, suņa, dejošanas un suņa, un suņa. Es nezināju, kur likties.

Tad notika kaut kāds klikšķis. Iespējams tas bija pēc spontānā ceļojuma uz Krētu, Grieķiju, valsti, kurā vienmēr biju vēlējusies nokļūt, ceļojuma, no kura tik ārkārtīgi baidījos, kolīdz biļetes bija nopirktas un jālido bija par spīti tam. Mēs nolaidāmies, izkāpām no lidmašīnas, un, redzot mazo Heraklionas lidostu, mani pārņēma miers. Ar mani viss būs kārtībā. Tas bija sirreāli, aptvert, ka esmu viena uz šīs salas, bet tas bija labi. Mani joprojām vazāja kursa darba un kaut kādu traucējošu domu smagums, taču, kad es izgāju uz ielas, tās apklusa. Laiks bija patīkami silts, ārā dziedāja putni, ielas bija pilnas svaigu maizīšu, baklavas, kafijas smaržām, silts vējš pūta manos matos un svaigā grieķu jogurta pēcgarša no brokastīm mutē. Es negribēju, lai tās dienas beidzas, es tur jutos gandrīz kā mājās. Viss šķita tik jauki un viegli. Visas tās dienas es nemaz nedomāju, tikai gāju uz priekšu, sēdēju un baudīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika, es pat pavadīju veselas divas stundas restorānā, vienkārši ēdot. Autobusā uz citu pilsētu, man bija bail runāt ar blakussēdētāju, bet, kad tomēr saņēmos, viņš izrādījās ļoti izpalīdzīgs, pat ieteica dažādus bārus un vietas, kur paēst. Pēdējā dienā es stāvēju piekrastē pie ostas un vēroju jūru. Tajā dienā es domāju daudz. Mani pārņēma kaut kāda apskaidrība. Es domāju par to, ko es vispār daru, ar ko gribu nodarboties. Man šķita, ka es galīgi nedaru to, ko man vajadzētu. Tajā brīdī es sev apsolīju pieņemt neizdošanos, pieņemt citas iespējas. Arī, ja nāktos kaut ko mainīt savās studijās vai vispār dzīves trajektorijā, ja būtu jādara kaut kas pavisam cits, es ar to būtu mierā, tas būtu okey, man ir opcijas un es mēģinātu. Es sapratu, ka man vajag atslābt, ka tas viss nav tik nopietni.Tas bija kaut kas, ko es sev tik ilgi nebiju spējīga pateikt, pieņemt. Tā vienkārši nebija opcija. Es sapratu, ka daudz ko nedaru sevis dēļ, bet gan citu dēļ. Es apsolīju darīt sevis dēļ, atbrīvoties un ļaut izpausties. Ja kaut kas neizdosies, tas nebūs pasaules gals. Viss būs kārtībā.

Jo vairāk laiks gāja uz beigām, jo vairāk man viss iepatikās. Es sapratu, ka tā atslēga ir cilvēkos un sāku ar pārējiem pavadīt vairāk laika. Es tiešām atslābu un līdz ar to atkal noķēru to sajūtu, kā ir būt jaunam, kā bija būt pusaudzim. Jutos nedaudz vieglprātīga, uzjautrināta. Ar to visu, šķiet, ka arī atkal sadraudzējos ar alkoholu, un ļoti pozitīvā ziņā! Es vairs nebaidījos, sapratu, cik daudz varu dzert, lai justos okey, ja negribēju – nedzēru. Es nostiprināju veselīgas attiecības ar dzeršanu. Es sapratu, ka ne visi cilvēki kļūst briesmīgi, kad dzer. Ka tas var arī nebūt briesmīgi, ka to var izbaudīt. Es pieradu arī pie ēst gatavošanas kopīgajā virtuvē. Vairs nebaidījos tur atrasties, ja tur jau bija kāds cits. Ja vien tur pārāk nesmirdēja. Es atļāvos palikt nomodā līdz vēlai naktij, spēlējot spēles, skatoties filmas. Es flirtēju, es smējos, es dejoju, raudāju prieka asaras, dziedāju un darīju to, no kā man bija bail. Es piedzīvoju tik daudz skaistu un īpašu mirkļu. Es jutos brīva un jauna, kā Londonā, kad man bija astoņpadsmit.

Un tagad, pēc tā visa man ir vienkārši jāatgriežas atpakaļ? Itkā nekas nebūtu bijis? Kā lai dzīvo pēc Erasmusa?

man šķiet, ka esmu atkal priecīgāka un ka man atkal ir savs spars un iedvesma, un vēlme dzīvot tikai tādēļ, ka beidzu domāt par karu
sāku ignorēt karu

mugursomā joprojām sēž izbirušās kvinojas sēklas

mana galva ir pilna ar iedvesmu un visu, ko es gribētu un varētu izdarīt, bet es gribu tikai ietīties segā un gulēt, un raudāt.
kāpēc viss šķiet tik smagnējs un grūts? kāpēc es nevaru vienkārši sākt kaut ko darīt?

kad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.

man šķiet, ka es spētu izdarīt tik daudz ko un izdarīt to labi, bet es nedaru, es vienkārši nedaru to, kas man patīk

šķiet, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad mācos atpazīt to, kā mēnešreizes mani ietekmē.
gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.

es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās.

man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.

bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.
piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.

tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.

bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.

un man šķiet, ka citā dzīvē es būtu slavena sportiste