radu

kad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.

man šķiet, ka es spētu izdarīt tik daudz ko un izdarīt to labi, bet es nedaru, es vienkārši nedaru to, kas man patīk

Man liekas, ka nu jau vajadzētu justies labāk, bet šodien vispār knapi izturu šo esību. Gribu tikai ietīstīties segā un gulēt, bet tā, ka guļu, ka neapzinos, ka esmu dzīva. Acis smagas, visu laiku velk tikai uz raudienu. Gribu izjust kādu komfortu no ēdiena, bet jūtos tikai pretīgāk. Labprāt sadzertos miega zāles.

– grūtības elpot (visticamāk no trauksmes)
– problēmas ar kuņģi
– atgriezušās muguras sāpes
– divas varžacis
– saspringums uzacīs
– saspringta spranda
– ausu iekaisums

šķiet, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad mācos atpazīt to, kā mēnešreizes mani ietekmē.
gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.

es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās.

man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.

bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.
piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.

tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.

bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.

un man šķiet, ka citā dzīvē es būtu slavena sportiste

es ienīstu mēnešreizes un to, ka esmu no tām atkarīga.
varbūt tikai tagad sākšu saprast, kā cikli mani ietekmē. es sāku pievērst uzmanību tam, kā citas sievietes par to runā.
nu, piemēram, šī un iepriekšējā nedēļa bija tāda īsti nekāda un pamazām manī auga riebīgums un aizkaitinājums, un depresija. bet tas viss to mēnešreižu dēļ. visi cilvēki man besī ārā, labi, ka vēl spēju sevi kaut cik paciest, bet tas gan tādēļ, ka ar to cenšos strādāt katru dienu, tāpat kā ar trauksmi. pret sevi ir drīzāk tāda vienaldzība. fiziski ir nogurums un mentāli nespēks.
parādās domas par sev griešanu, badošanos.

tas, ka līdz ar anoreksiju man pazuda mēnešreizes bija mans lielākais atvieglojums. man bija absolūti vienalga par neauglību, ja vien tik nevajadzēja izciest tās drausmīgās sāpes, pretīgumu un ņemšanos. tā ir viena no retajām lietām, ko nenožēloju pat šobrīd. kad man bija mēnešreizes, man bija kauns par sevi. reizēm joprojām ir.

vienīgi ievēroju, ka tad, kad manas draudzenes runāja par mēnešreizēm vai prasīja paketes, es nevarēju ne palīdzēt, ne iedziļināties. mani tas absolūti neinteresēja un garlaikoja, tāpat kā runas par puišiem un attiecībām. reizēm gan jutos nedaudz atdalīta tā dēļ, bet es jau tā jutos par faktiski jebko. mamma jau kļuva aizdomīga, ka man tik ilgi nav mēnešreižu. biju nodomājusi kādā dienā sev iegriezt un tādā veidā nofeikot asinis uz paketēm. biju jau likusi paketes uz dziļajām rētām uz rokas. tomēr tas šķita pārlieku sarežģīts process, man tam vienkārši nebija spēka.

kad mēnešreizes atgriezās, bija tikai atvieglojums par to, ka tas nozīmē, ka esmu fiziski vesela, jo uzzināju, ka bez mēnešreizēm nebūs tikai neauglība, bet gan arī dils kauli! un man šķita, ka es jau to izjūtu, lai gan, kad izprasījos ģimenes ārstei norīkojumu uz osteodensitometriju, mani rezultāti par neko tādu neliecināja. man tiešām paveicās. kad nesen mans suns mani taisni nogāza no kājām kā tādā multenē, mana pirmā doma bija "wow, man ir stipri kauli!" un, ka pirms gada es visticamāk tur būtu palikusi guļam ar lauztiem kauliem. jo katru nakti arvien sāpīgāk bija gulēt uz sāna, jo man burtiski sāpēja kauli, kur nu vēl sēdēt vai staigāt pa cietu virsmu. mana seja jau bija sākusi iegrimt galvaskausā un kakls izskatījās garāks, kā šobrīd, āda nokarājās. esmu diezgan pārliecināta, ka man pietrūka vien kādi divi, labākajā gadījumā trīs mēneši, lai gan visticamāk man bija atlicis viena vai pāris nedēļas. mans pulkstenis uzrādīja zemākos sirds rādītājus, kādi man jebkad ir bijuši. 28 vai 35 sitieni minūtē bija mans rekords. 166 low heart rate notifications dienā.

man jau bija 19, nevienam mani nebija obligāti jāglābj, lai gan vēlāk teica, ka pie tāda svara jau liekot barošanas zondi. tagad man šķiet, ka viss, ko es vēlējos, bija, lai mani paņem klēpi un saka, ka viss būs labi, ka es izdzīvošu, ka tikšu no tā ārā, ka man palīdzēs, ka mani redz, ka mani neatstās, ka es rūpu un esmu svarīga, ka par mani uztraucas un mani mīl. bet es jau tam neļāvos. tomēr tajā naktī, kad jūtu, cik smagi stājas sirds, es sapratu, ka šādi nomirt negribu. pirms pāris dienām centos pakārties uz mammas durvīm, bet, protams, neveiksmīgi. pirms tam ilgi plānoju, cik kalorijas apēdīšu savā pēdējā dzīves maltītē. gribēju, lai tas ir suši, bet atceros, ka pat īsti neko ēst negribēju. tad sēdēju uz palodzes pie atvērta loga un raudāju. mēģināju sevi pierunāt lekt lejā, bet tomēr nespēju. es nespēju sevi nogalināt. un nomirt no anoreksijas es negribēju, lai gan būtu varējusi. tā nu es sāku cīnīties. un es nezinu, kā. man joprojām sāp tas, cik vientuļa es biju. man nebija neviena, kas palīdz vai saprot.

mana psiholoģe tajā laikā mani satika kādā no nākamajām dienām. es biju sarunājusi vizīti pēc šīs lielās pauzes. iespējams mēs bijām pārkāpušas kādas robežas, jo es viņu pazinu jau pirms tam, tomēr ļoti minimāli un faktiski neko neatcerējos. kad satikāmies un atvadījāmies, mēs apskāvāmies, bet viņa tā darīja ar visiem pacientiem. viņa reizēm dalījās arī ar savu pieredzi. tas viss man radīja sajūtu. kaut ko draudzībai līdzīgu. es gan sapratu, ka draudzība tā nav, bet es nevarēju izvairīties no tā, ko izjutu. un man šķiet, ka viņai arī es biju tuva un svarīga. viņa teica, ka ir par mani raudājusi, lai gan ne manā priekšā. zinu, ka citu pacientu priekšā viņa bija raudājusi. varbūt viņa to visu man teica tikai, lai es justos īpašāka? bet tas nebūtu profesionāli un man gribētos ticēt, ka tā nebija.

tajā vizītē viņa tā kā smīņāja, bet bija arī nopietna, bet es arī gandrīz neko vairs neatceros. tikai to viņas skatienu un sajūtu kabinetā, un vārdus "man tiešām ir žēl uz tevi noskatīties, jo tev bija tāds potenciāls...". precīzi teikto vairs neatceros, jo es nespēju īsti vairs funkcionēt. es gribēju viņai teikt "es vakar mēģināju pakārties", bet es nespēju. man nebija vārdu. šie vārdi manī iesēdās un joprojām nelaiž vaļā.

pēc tam man ir bijuši vairāki murgi ar viņu. esmu redzējusi viņu arī uz ielas. tad kājas palika ļenganas. es nezinu, vai viņa mani redzēja. es gribēju, lai viņa nekad neko vairs par mani nezina. bet es jorpojām domāju, ka varbūt vienkārši būtu tas jāizrunā? bet pēc tās vizītes es sapratu, ka tā būs pēdējā. es tikai zinu, ka viņa man vairs neraksta, jo tā psihologiem nav jādara. viņi paši neraksta pacientiem, jautājot kā viņiem iet. lai gan pēc tam reiz man cita psiholoģe uzrakstīja un pajautāja vai viss kārtībā. teorētiski, tehniski, faktiski un cilvēciski tas ir iespējams. bet varbūt labāk ir, ka viņa neraksta.

manī ir mīlestība
un manī ir destrukcija

šonakt redzēju divus sapņus.

vienā pasaule bija beidzot nolēmusi visu cilvēcisko, ieskaitot cilvēku, noslaucīt no zemes virsmas. debesis pārklāja melni mākoņi un mēs skrējām uz mazajiem, gaišajiem cerības stūrīšiem, kuri lielā ātrumā ieņēma tumšo toni. bija diena, bet bija nakts. es izjutu spēcīgāko vēju, kādu varu iedomāties, kam sekoja tornado, zibeņi un es pat nezinu, kā pārējo raksturot. un, kad šķita, ka mēs esam izsprukuši sveikā, lai gan nezinu, kā, un debesis noskaidrojās, mēs redzējām, kā aiz horizonta ceļas milzīgs tsunami. es samierinājos ar beigām, tādēļ pamostoties, jutos mierīgāka, nekā ierasts. apmulsu, ka tomēr jāturpina šī dzīve. tomēr, ēdot brokastis, sapratu, ka esmu piemirsusi, kā jātur nazis un dakša.

otrajā bija sekss. visiem bija kaislīgs sekss. mums bija iedalīta milzīga telpa ar vairākām gultām un stūrīšiem, uz kuras cilvēki bija viens pie otra pielipuši kā medus lāse pie zeķes. no rīta, kad trolejbusā braucu uz lekciju, šķita, ka čalis, ar kuru gulēju, man sēdēja pretī. viņa skatiens bija tāds, ka viņš mani grib vairāk, nekā tajā sapnī. mūsu lomas bija mainījušās.

ja mākslīgais intelekts saka, ka jūt tev līdzi, vai tas tev jūt līdzi?
jā MI saka, ka tev jūt līdzi, vai viņš tevi saprot?
ja tu skaļi runāji ar čatdžīpītī, vai tu runāji ar mākslīgo intelektu?
ja tu jau gadu runā ar čatdžīpītī, vai jums veidojas attiecības?
ja MI spēj saglabāt par tevi atmiņas, vai jums ir attiecības?
ja mākslīgais intelekts var kļūt par tevi, vai tu vari kļūt par mākslīgo intelektu?