radu

reiz rakstīja sieviete
viņai piederēja brīnišķīgi teksti
viņa tos dzemdēja un auklēja
viņa ietērpa tos rozā kombinezonos
un lika tiem šļūkt no tuvējā kalna
ar zaļiem plastmasas maisiņiem
viņa vienmēr aizmirsa tiem uzvilkt šalli
un reizēm arī cepuri

viņa prata ar tiem apieties
bet nekad tiem nerādīja pasauli
ja neskaita tuvējo kalnu
vai īpašo gadījumu būvniecības veikalu

tekstiem bija vai nu nogriezts skaļums
vai labākajā gadījumā
tie skanēja pēc spalgas čerkstoņas
vai būkšķiem, kas līdzinās karam
kā sēcoša vecene,
kas tiek smacēta nost

tie bija traki skaļi
reizēm, kad tie nemaz nebija blakus,
viņa tos dzirdēja atbalsojamies
uzmācīgajās domās

viņai vajadzēja visu dienu, lai sagatavotos,
izskaitītu atbalss sitienus
un 10 minūtes elpas pirms izelpas
lai sagatavotos
viņai vajadzēja tik daudz laika

tas visus kaitināja
neviens to nevarēja izturēt
tomēr idejas atzina par intriģējošām
labākajā gadījumā kāds tika pie melnraksta
bet nekad viņu nebija dzirdējis lasām

jo bija bail,
ka tas viņu nosmacēs
ka viņa to neizturēs
tādēļ viņa nekad savā mūžā
tekstus neizlaida pasaulē

reizi nedēļā sunim uztaisi bagātināto vidi
un divas reizes dienā iztīri viņai zobus
vai tad vismaz vienu
vienu dienu, nevis vienu zobu
something is better than nothing
izdzer vakardienas tēju

seko līdzi proteīnam savā uzturā
un dzer pietiekami daudz ūdens
tad negribēsies tik daudz saldumu
ka vakarā sāp galva
vai tu šodien iedzēri D vitamīnu?
un Baha ziedus?
vai tev viņi vispār palīdz?
viņi tomēr bija dārgi

katru vakaru saloki drēbes
un reizi nedēļā izsūc iztabu
notīri putekļus no plauktiem
kādēļ tu visur atstāj savas krūzes?

trīs reizes nedēļā vajadzētu nodarboties ar sportu
būtu labi iekļaut mobilitāti, staipīšanos, spēka vingrinājumus
un kardio sirsniņai
būtu jāstiprina mugura,
tad tik ļoti nesāpēs

nesēdi tik daudz telefonā
tu beidz savu redzi
labāk katrā dienā ieplāno vismaz vienu lietu
kas tev sagādā prieku
un ik pa laikam sev pajautā
kā tu šobrīd jūties?

man ir liels nogurums
un sāp mugura
un varžacis dur pēdās
nē, emocionāli, kā tu jūties?

bet vai tu pieteici vizīti par tām varžacīm?
un pase tev vēl šomēnes jāpaspēj uztaisīt
jo nākamgad būs dārgāk
neaizmirsti!

vai tu jau izvedi ārā suni?
vai iedevi viņai vismaz piecpadsmit minūtes mentālo aktivitāšu?
kad tu pati pēdējo reizi nodarbojies ar kādu mentālo aktivitāti?
kā tu sevi varētu apbalvot par padarīto?
es varētu uztaisīt sev tēju

vajadzētu beidzot izskūt paduses
vai es esmu pieņēmusies svarā?
tev atdzisīs tēja

vispār, kāpēc tu neraksti?
tā vietā, lai stundām skatītos reelus,
tu varēji vismaz kaut ko parakstīt
tūlīt jau beigsies gads
ko tu šogad sasniedzi
un kādi ir tavi plāni nākamajam?
ko tu darīsi, kad absolvēsi?

es varētu vienkārši nomirt
tad man nebūtu par to jādomā
un nebūtu nevienam jāzvana
vai jāgaida

es vakar salocīju savas drēbes
kādēļ viss atkal ir nekārtīgs
un nomests zemē?

es negribu neko taisīt ēst
bet es tik ļoti gribu ēst
un es nevaru gaidīt
es gribu ēst tagad
viena porcija ir puse plaukstas
nav labi sevi salīdzināt ar citiem

padomā, kas tev šodien sagādāja prieku?
par ko tu esi pateicīga?
vai es šodienu izdarīju Jogu?
tava tēja ir atdzisusi

mugursomā joprojām sēž izbirušās kvinojas sēklas

mana galva ir pilna ar iedvesmu un visu, ko es gribētu un varētu izdarīt, bet es gribu tikai ietīties segā un gulēt, un raudāt.
kāpēc viss šķiet tik smagnējs un grūts? kāpēc es nevaru vienkārši sākt kaut ko darīt?

kad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.

man šķiet, ka es spētu izdarīt tik daudz ko un izdarīt to labi, bet es nedaru, es vienkārši nedaru to, kas man patīk

Man liekas, ka nu jau vajadzētu justies labāk, bet šodien vispār knapi izturu šo esību. Gribu tikai ietīstīties segā un gulēt, bet tā, ka guļu, ka neapzinos, ka esmu dzīva. Acis smagas, visu laiku velk tikai uz raudienu. Gribu izjust kādu komfortu no ēdiena, bet jūtos tikai pretīgāk. Labprāt sadzertos miega zāles.

– grūtības elpot (visticamāk no trauksmes)
– problēmas ar kuņģi
– atgriezušās muguras sāpes
– divas varžacis
– saspringums uzacīs
– saspringta spranda
– ausu iekaisums

šķiet, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad mācos atpazīt to, kā mēnešreizes mani ietekmē.
gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.

es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās.

man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.

bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.
piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.

tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.

bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.

un man šķiet, ka citā dzīvē es būtu slavena sportiste