radu

man no visa ir bail

man liekas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, bet es nespēju sev izsekot līdzi, tādēļ es nezinu, kas

Pirmajā nedēļā viss atgādināja par Eizenštati. Kāda izbrīnītā Katjas “opā”, kāda vācieša runāšana pa telefonu, pat cilvēki kafejnīcās šķita līdzīgi Mari vai Wiktoram, un vēl joprojām, pēc vairāk nekā mēneša, reizēm redzu uz ielas nākam pretī Petaru. Katra mazākā lieta, kaut runāšana angliski. To nedēļu es lielākoties pavadīju aklimatizējoties (sēdot telefonā, atslēdzoties no visa). Es negribēju pieņemt realitāti, negribēju samierināties, ka viss ir beidzies. Lai gan sajūta nebija smeldzoša, tā bija patīkama, kā pēc labi padarīta smaga darba. Pēc tam jau, jā, joprojām man viss pietrūka, bet biju saviļņota par šo nākamo dzīves posmu atpakaļ mājās. Bet reizēm, visnepiemērotākajos brīžos, es atgriežos atmiņās un saskumstu, reizēm apraudos. Tur bija tik labi.

Pirmais mēnesis bija grūts, ļoti grūts. Es raudāju gandrīz katru dienu, es nespēju atrast savu vietu, man nebija ērti, bija vienkārši šausmīgi grūti. Es ilgojos pēc sava tostera, istabas, saviem paklājiņiem, suņa, dejošanas un suņa, un suņa. Es nezināju, kur likties.

Tad notika kaut kāds klikšķis. Iespējams tas bija pēc spontānā ceļojuma uz Krētu, Grieķiju, valsti, kurā vienmēr biju vēlējusies nokļūt, ceļojuma, no kura tik ārkārtīgi baidījos, kolīdz biļetes bija nopirktas un jālido bija par spīti tam. Mēs nolaidāmies, izkāpām no lidmašīnas, un, redzot mazo Heraklionas lidostu, mani pārņēma miers. Ar mani viss būs kārtībā. Tas bija sirreāli, aptvert, ka esmu viena uz šīs salas, bet tas bija labi. Mani joprojām vazāja kursa darba un kaut kādu traucējošu domu smagums, taču, kad es izgāju uz ielas, tās apklusa. Laiks bija patīkami silts, ārā dziedāja putni, ielas bija pilnas svaigu maizīšu, baklavas, kafijas smaržām, silts vējš pūta manos matos un svaigā grieķu jogurta pēcgarša no brokastīm mutē. Es negribēju, lai tās dienas beidzas, es tur jutos gandrīz kā mājās. Viss šķita tik jauki un viegli. Visas tās dienas es nemaz nedomāju, tikai gāju uz priekšu, sēdēju un baudīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika, es pat pavadīju veselas divas stundas restorānā, vienkārši ēdot. Autobusā uz citu pilsētu, man bija bail runāt ar blakussēdētāju, bet, kad tomēr saņēmos, viņš izrādījās ļoti izpalīdzīgs, pat ieteica dažādus bārus un vietas, kur paēst. Pēdējā dienā es stāvēju piekrastē pie ostas un vēroju jūru. Tajā dienā es domāju daudz. Mani pārņēma kaut kāda apskaidrība. Es domāju par to, ko es vispār daru, ar ko gribu nodarboties. Man šķita, ka es galīgi nedaru to, ko man vajadzētu. Tajā brīdī es sev apsolīju pieņemt neizdošanos, pieņemt citas iespējas. Arī, ja nāktos kaut ko mainīt savās studijās vai vispār dzīves trajektorijā, ja būtu jādara kaut kas pavisam cits, es ar to būtu mierā, tas būtu okey, man ir opcijas un es mēģinātu. Es sapratu, ka man vajag atslābt, ka tas viss nav tik nopietni.Tas bija kaut kas, ko es sev tik ilgi nebiju spējīga pateikt, pieņemt. Tā vienkārši nebija opcija. Es sapratu, ka daudz ko nedaru sevis dēļ, bet gan citu dēļ. Es apsolīju darīt sevis dēļ, atbrīvoties un ļaut izpausties. Ja kaut kas neizdosies, tas nebūs pasaules gals. Viss būs kārtībā.

Jo vairāk laiks gāja uz beigām, jo vairāk man viss iepatikās. Es sapratu, ka tā atslēga ir cilvēkos un sāku ar pārējiem pavadīt vairāk laika. Es tiešām atslābu un līdz ar to atkal noķēru to sajūtu, kā ir būt jaunam, kā bija būt pusaudzim. Jutos nedaudz vieglprātīga, uzjautrināta. Ar to visu, šķiet, ka arī atkal sadraudzējos ar alkoholu, un ļoti pozitīvā ziņā! Es vairs nebaidījos, sapratu, cik daudz varu dzert, lai justos okey, ja negribēju – nedzēru. Es nostiprināju veselīgas attiecības ar dzeršanu. Es sapratu, ka ne visi cilvēki kļūst briesmīgi, kad dzer. Ka tas var arī nebūt briesmīgi, ka to var izbaudīt. Es pieradu arī pie ēst gatavošanas kopīgajā virtuvē. Vairs nebaidījos tur atrasties, ja tur jau bija kāds cits. Ja vien tur pārāk nesmirdēja. Es atļāvos palikt nomodā līdz vēlai naktij, spēlējot spēles, skatoties filmas. Es flirtēju, es smējos, es dejoju, raudāju prieka asaras, dziedāju un darīju to, no kā man bija bail. Es piedzīvoju tik daudz skaistu un īpašu mirkļu. Es jutos brīva un jauna, kā Londonā, kad man bija astoņpadsmit.

Un tagad, pēc tā visa man ir vienkārši jāatgriežas atpakaļ? Itkā nekas nebūtu bijis? Kā lai dzīvo pēc Erasmusa?

man šķiet, ka esmu atkal priecīgāka un ka man atkal ir savs spars un iedvesma, un vēlme dzīvot tikai tādēļ, ka beidzu domāt par karu
sāku ignorēt karu

mugursomā joprojām sēž izbirušās kvinojas sēklas

mana galva ir pilna ar iedvesmu un visu, ko es gribētu un varētu izdarīt, bet es gribu tikai ietīties segā un gulēt, un raudāt.
kāpēc viss šķiet tik smagnējs un grūts? kāpēc es nevaru vienkārši sākt kaut ko darīt?

kad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.

man šķiet, ka es spētu izdarīt tik daudz ko un izdarīt to labi, bet es nedaru, es vienkārši nedaru to, kas man patīk

šķiet, ka šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad mācos atpazīt to, kā mēnešreizes mani ietekmē.
gribas ticēt, ka tās visas domas parādās vai pastiprinās viņu dēļ. es tā vismaz ceru.

es domāju par to, cik vientuļa jūtos. kopš cenšos strādāt ar savu depresiju un trauksmi, es ļauju sev vairāk atpūsties. tikai šajā rudenī es vispār sāku ļauties atpūtai bez pārmetumiem. bet tā dēļ laikam arī mazāk kaut kur eju. ir grūti apmeklēt pasākumus vienai. es to vienmēr esmu darījusi, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr ir tik jauki. es jūtos vientuļa, man šķiet, ka visi uzreiz izskatās daudz stilīgāki, talantīgāki, skaistāki un veiksmīgāki par mani, ka visi mani novēro un kaut ko domā. es cenšos par to nedomāt, bet nespēju atbrīvoties, tāpat visu laiku piekārtoju savu izskatu vai tēloju, ka ar kādu sarakstos, lai gan man neviens neraksta, un droši vien neviens uz mani arī tā neskatās.

man šausmīgi trūkst kāda klātbūtne. kāda cita, kas nav tikai mana mamma vai kursa biedri. kāda, kura klātbūtnē es varu būt brīva, kuram es interesēju, rūpu. uzreiz ir vieglāk elpot. bet es tik bieži jūtos neērti arī satiekot draugus. jūtos tāda nedabīga reizēm. un man jau nav tik daudz to draugu. lai gan, kad es to saku, sajūtos slikti, jo vispār 4 draugi jau ir ļoti daudz. bet 2 ir ārzemēs un ar viņiem es vienmēr sajūtos tik skumīgi, es nezinu, kādēļ. ar M ir ļoti jauki, bet man bail pārāk pieķerties, tādēļ, kad viņai bija periods, kurā viņa teica, ka īsti negrib ar nevienu runāties, es neuzbāzos pat ar piedāvājumiem tikties. un kad piedāvāju, baidījos, ka viņa piekritīs tikai pieklājības pēc. es vienmēr par to baidos.

bet nedabīga es jau jūtos gandrīz vienmēr. ne savā ādā.
piemēram, mani mati tagad ir atauguši jocīgi. mamma teica, lai aizeju pie frizieres, bet man šķiet tik nogurdinoši par to domāt, tad viņai zvanīt un pierast pie jaunā griezuma. varbūt jau es pāŗspīlēju. bet man nepatīk mani šī brīža mati, kopējais izskats. man šķiet, ka es izskatos ļoti garlaicīgi. man gribas eksperimentēt, bet tajā pašā brīdī ir ļoti bail to darīt, jo mana seja tagad ir citādāka, apaļīgāka un šķiet, ka ne viss pie tās pieies. bet varbūt to tā nemaz nevar redzēt. redz, es skatījos savas vecās bildes, kā jau ik pa laikam daru, un es tajās izskatos daudz jaukāk, es nesaprotu, kādēļ. vai tie bija tie mati? es biju arī kādus 10kg tievāka, bet ļoti negribas ticēt, ka tas ir tas iemesls. vispār, laikam jau tas arī ir tas iemesls... vispār, es viņus vienkārši gribu noskūt. bet paciest tos citu skatienus būs ļoti nogurdinoši.

tas bija pirms nepilniem 3 gadiem, bet es biju daudz stilīgāka, brīvāka. man laikam pietrūkst tās nosacītās visatļautības. varbūt jau es to idealizēju, jo, ja tā padomā, es knapi turējos, vēmu vairākas reizes dienā, pīpēju un dzēru. man tik ļoti pietrūkst pīpēšanas. es nezinu, vai man bija atkarība, laikam nē, bet, ja būtu turpinājusi, drīz jau rastos. bet kaut kad, neatceros konkrētu datumu, es uzpīpēju un sapratu, ka tā bija mana pēdējā. tas bija nesen, vabūt šī gada sākumā. kopš anoreksijas man ir izteiktas bailes no visādām kaitēm, slimībām un vīrusiem. varbūt pat paranoja vai fobija. un, kad es izpīpēju to cigareti, es mocījos vairākas dienas. man šķita, ka vairs nespēju tik dziļi ieelpot, man bija klepus un es domāju, ka es esmu visu atkal sabeigusi. arī tagad es vairs nesaprotu, vai man tikai tā šķiet, vai tiešām arī ir tā, ka man kaut kas nav kārtībā ar elpošanu. man šķiet, ka es nemāku normāli elpot, bet var jau būt, ka tas ir tikai no trauksmes. tomēr tas varētu arī būt no tiem saltiem. redzēju, video, kur cilvēki stāstīja, ka tie atstāj plaušās tādu kā vaska kārtiņu, kas tur paliek.

bet, ja es šodien uzzinātu, ka tūlīt būs pasaules gals, es uzpīpētu. un paņemtu arī to sasodīto amfetamīnu vai pat kokaīnu. mana pirmā doma bija par to, nevis par būšanu ar saviem mīļajiem. bet ej nu sazin, vai es tā tiešām darītu, ja tas notiktu.

un man šķiet, ka citā dzīvē es būtu slavena sportiste