(no subject)
Aug. 11th, 2025 | 08:15 pm
From:: snikers
Pirmajā nedēļā viss atgādināja par Eizenštati. Kāda izbrīnītā Katjas “opā”, kāda vācieša runāšana pa telefonu, pat cilvēki kafejnīcās šķita līdzīgi Mari vai Wiktoram, un vēl joprojām, pēc vairāk nekā mēneša, reizēm redzu uz ielas nākam pretī Petaru. Katra mazākā lieta, kaut runāšana angliski. To nedēļu es lielākoties pavadīju aklimatizējoties (sēdot telefonā, atslēdzoties no visa). Es negribēju pieņemt realitāti, negribēju samierināties, ka viss ir beidzies. Lai gan sajūta nebija smeldzoša, tā bija patīkama, kā pēc labi padarīta smaga darba. Pēc tam jau, jā, joprojām man viss pietrūka, bet biju saviļņota par šo nākamo dzīves posmu atpakaļ mājās. Bet reizēm, visnepiemērotākajos brīžos, es atgriežos atmiņās un saskumstu, reizēm apraudos. Tur bija tik labi.
Pirmais mēnesis bija grūts, ļoti grūts. Es raudāju gandrīz katru dienu, es nespēju atrast savu vietu, man nebija ērti, bija vienkārši šausmīgi grūti. Es ilgojos pēc sava tostera, istabas, saviem paklājiņiem, suņa, dejošanas un suņa, un suņa. Es nezināju, kur likties.
Tad notika kaut kāds klikšķis. Iespējams tas bija pēc spontānā ceļojuma uz Krētu, Grieķiju, valsti, kurā vienmēr biju vēlējusies nokļūt, ceļojuma, no kura tik ārkārtīgi baidījos, kolīdz biļetes bija nopirktas un jālido bija par spīti tam. Mēs nolaidāmies, izkāpām no lidmašīnas, un, redzot mazo Heraklionas lidostu, mani pārņēma miers. Ar mani viss būs kārtībā. Tas bija sirreāli, aptvert, ka esmu viena uz šīs salas, bet tas bija labi. Mani joprojām vazāja kursa darba un kaut kādu traucējošu domu smagums, taču, kad es izgāju uz ielas, tās apklusa. Laiks bija patīkami silts, ārā dziedāja putni, ielas bija pilnas svaigu maizīšu, baklavas, kafijas smaržām, silts vējš pūta manos matos un svaigā grieķu jogurta pēcgarša no brokastīm mutē. Es negribēju, lai tās dienas beidzas, es tur jutos gandrīz kā mājās. Viss šķita tik jauki un viegli. Visas tās dienas es nemaz nedomāju, tikai gāju uz priekšu, sēdēju un baudīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika, es pat pavadīju veselas divas stundas restorānā, vienkārši ēdot. Autobusā uz citu pilsētu, man bija bail runāt ar blakussēdētāju, bet, kad tomēr saņēmos, viņš izrādījās ļoti izpalīdzīgs, pat ieteica dažādus bārus un vietas, kur paēst. Pēdējā dienā es stāvēju piekrastē pie ostas un vēroju jūru. Tajā dienā es domāju daudz. Mani pārņēma kaut kāda apskaidrība. Es domāju par to, ko es vispār daru, ar ko gribu nodarboties. Man šķita, ka es galīgi nedaru to, ko man vajadzētu. Tajā brīdī es sev apsolīju pieņemt neizdošanos, pieņemt citas iespējas. Arī, ja nāktos kaut ko mainīt savās studijās vai vispār dzīves trajektorijā, ja būtu jādara kaut kas pavisam cits, es ar to būtu mierā, tas būtu okey, man ir opcijas un es mēģinātu. Es sapratu, ka man vajag atslābt, ka tas viss nav tik nopietni.Tas bija kaut kas, ko es sev tik ilgi nebiju spējīga pateikt, pieņemt. Tā vienkārši nebija opcija. Es sapratu, ka daudz ko nedaru sevis dēļ, bet gan citu dēļ. Es apsolīju darīt sevis dēļ, atbrīvoties un ļaut izpausties. Ja kaut kas neizdosies, tas nebūs pasaules gals. Viss būs kārtībā.
Jo vairāk laiks gāja uz beigām, jo vairāk man viss iepatikās. Es sapratu, ka tā atslēga ir cilvēkos un sāku ar pārējiem pavadīt vairāk laika. Es tiešām atslābu un līdz ar to atkal noķēru to sajūtu, kā ir būt jaunam, kā bija būt pusaudzim. Jutos nedaudz vieglprātīga, uzjautrināta. Ar to visu, šķiet, ka arī atkal sadraudzējos ar alkoholu, un ļoti pozitīvā ziņā! Es vairs nebaidījos, sapratu, cik daudz varu dzert, lai justos okey, ja negribēju – nedzēru. Es nostiprināju veselīgas attiecības ar dzeršanu. Es sapratu, ka ne visi cilvēki kļūst briesmīgi, kad dzer. Ka tas var arī nebūt briesmīgi, ka to var izbaudīt. Es pieradu arī pie ēst gatavošanas kopīgajā virtuvē. Vairs nebaidījos tur atrasties, ja tur jau bija kāds cits. Ja vien tur pārāk nesmirdēja. Es atļāvos palikt nomodā līdz vēlai naktij, spēlējot spēles, skatoties filmas. Es flirtēju, es smējos, es dejoju, raudāju prieka asaras, dziedāju un darīju to, no kā man bija bail. Es piedzīvoju tik daudz skaistu un īpašu mirkļu. Es jutos brīva un jauna, kā Londonā, kad man bija astoņpadsmit.
Un tagad, pēc tā visa man ir vienkārši jāatgriežas atpakaļ? Itkā nekas nebūtu bijis? Kā lai dzīvo pēc Erasmusa?
Pirmais mēnesis bija grūts, ļoti grūts. Es raudāju gandrīz katru dienu, es nespēju atrast savu vietu, man nebija ērti, bija vienkārši šausmīgi grūti. Es ilgojos pēc sava tostera, istabas, saviem paklājiņiem, suņa, dejošanas un suņa, un suņa. Es nezināju, kur likties.
Tad notika kaut kāds klikšķis. Iespējams tas bija pēc spontānā ceļojuma uz Krētu, Grieķiju, valsti, kurā vienmēr biju vēlējusies nokļūt, ceļojuma, no kura tik ārkārtīgi baidījos, kolīdz biļetes bija nopirktas un jālido bija par spīti tam. Mēs nolaidāmies, izkāpām no lidmašīnas, un, redzot mazo Heraklionas lidostu, mani pārņēma miers. Ar mani viss būs kārtībā. Tas bija sirreāli, aptvert, ka esmu viena uz šīs salas, bet tas bija labi. Mani joprojām vazāja kursa darba un kaut kādu traucējošu domu smagums, taču, kad es izgāju uz ielas, tās apklusa. Laiks bija patīkami silts, ārā dziedāja putni, ielas bija pilnas svaigu maizīšu, baklavas, kafijas smaržām, silts vējš pūta manos matos un svaigā grieķu jogurta pēcgarša no brokastīm mutē. Es negribēju, lai tās dienas beidzas, es tur jutos gandrīz kā mājās. Viss šķita tik jauki un viegli. Visas tās dienas es nemaz nedomāju, tikai gāju uz priekšu, sēdēju un baudīju. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika, es pat pavadīju veselas divas stundas restorānā, vienkārši ēdot. Autobusā uz citu pilsētu, man bija bail runāt ar blakussēdētāju, bet, kad tomēr saņēmos, viņš izrādījās ļoti izpalīdzīgs, pat ieteica dažādus bārus un vietas, kur paēst. Pēdējā dienā es stāvēju piekrastē pie ostas un vēroju jūru. Tajā dienā es domāju daudz. Mani pārņēma kaut kāda apskaidrība. Es domāju par to, ko es vispār daru, ar ko gribu nodarboties. Man šķita, ka es galīgi nedaru to, ko man vajadzētu. Tajā brīdī es sev apsolīju pieņemt neizdošanos, pieņemt citas iespējas. Arī, ja nāktos kaut ko mainīt savās studijās vai vispār dzīves trajektorijā, ja būtu jādara kaut kas pavisam cits, es ar to būtu mierā, tas būtu okey, man ir opcijas un es mēģinātu. Es sapratu, ka man vajag atslābt, ka tas viss nav tik nopietni.Tas bija kaut kas, ko es sev tik ilgi nebiju spējīga pateikt, pieņemt. Tā vienkārši nebija opcija. Es sapratu, ka daudz ko nedaru sevis dēļ, bet gan citu dēļ. Es apsolīju darīt sevis dēļ, atbrīvoties un ļaut izpausties. Ja kaut kas neizdosies, tas nebūs pasaules gals. Viss būs kārtībā.
Jo vairāk laiks gāja uz beigām, jo vairāk man viss iepatikās. Es sapratu, ka tā atslēga ir cilvēkos un sāku ar pārējiem pavadīt vairāk laika. Es tiešām atslābu un līdz ar to atkal noķēru to sajūtu, kā ir būt jaunam, kā bija būt pusaudzim. Jutos nedaudz vieglprātīga, uzjautrināta. Ar to visu, šķiet, ka arī atkal sadraudzējos ar alkoholu, un ļoti pozitīvā ziņā! Es vairs nebaidījos, sapratu, cik daudz varu dzert, lai justos okey, ja negribēju – nedzēru. Es nostiprināju veselīgas attiecības ar dzeršanu. Es sapratu, ka ne visi cilvēki kļūst briesmīgi, kad dzer. Ka tas var arī nebūt briesmīgi, ka to var izbaudīt. Es pieradu arī pie ēst gatavošanas kopīgajā virtuvē. Vairs nebaidījos tur atrasties, ja tur jau bija kāds cits. Ja vien tur pārāk nesmirdēja. Es atļāvos palikt nomodā līdz vēlai naktij, spēlējot spēles, skatoties filmas. Es flirtēju, es smējos, es dejoju, raudāju prieka asaras, dziedāju un darīju to, no kā man bija bail. Es piedzīvoju tik daudz skaistu un īpašu mirkļu. Es jutos brīva un jauna, kā Londonā, kad man bija astoņpadsmit.
Un tagad, pēc tā visa man ir vienkārši jāatgriežas atpakaļ? Itkā nekas nebūtu bijis? Kā lai dzīvo pēc Erasmusa?