(no subject)
Nov. 21st, 2024 | 08:53 pm
From:: snikers
kad brālim atkal bija slikti, es viņam uzrakstīju īsziņu. garu īsziņu.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.
es viņam rakstīju, ka par viņu domāju, ka viņu mīlu un ka viņam vajag meklēt palīdzību. īsumā.
laikam nožēloju. kaut kas manī vēl naivi ticēja, ka varbūt šī būs tā izšķirošā krīze, pēc kuras mēs beidzot sāksim kļūt normāli, mēs sarunāsimies, sarakstīsimies, viņš pajautās, kā man iet un pastāstīs, kā iet viņam, mēs beidzot būsim normāli.
no mammas zinu, ka šobrīd viņam viss ir nokārtojies. taču man no viņa ziņas nekādas. un to rakstīt šķita tik neērti, kā rakstīt svešiniekam. bet vai un kad viņš to palīdzību meklēs? man šķiet, ka nemeklēs. es nezinu, es nesaprotu, kā viņš tā var dzīvot.