radu -

brālis norāvies jau kārtējo reizi. nezinu, ko par to jūtu. cenšos nedusmoties uz viņu, bet gan situāciju kā tādu.
nav jau viņš vainīgs, ka piedzima ar noslieci uz atkarībām. varbūt tētis vainīgs, nezinu. varbūt dievs.

kad piedzeras, viņš mammai saka, ka nožēlo, ka nespēj ar mani parunāt. bet viņš vienkārši arī nespēj un viss, tā viņš esot teicis.
es jau varu to tev arī nestāstīt, mamma saka. es nevienā brīdī tev neteicu, ka tu man nevari stāstīt, es atbildu. viņš atsakās ārstēties.
es tikai reizēm naivi ceru, ka varbūt kādu dienu arī tu vēl aizietu pie kāda psihologa, es mammai gribu teikt, bet pasaku to citiem vārdiem un baidos, ka esmu to pateikusi nedaudz aizvainojoši, lai gan ļoti cenšos, lai tā nebūtu. ne tādā ziņā, ka tev kaut kas kaiš, bet varbūt kāds, kurš kaut ko vairāk no tā saprot, spētu tev pateikt kaut ko, kas tev liktu justies nedaudz vieglāk. jo es gribu, lai viņai būtu vieglāk, es vienkārši nespēju aptvert, kā viņa to turpina paciest. viņa atbild, ka viņai nevajag, viņai pietiek ar to, ka es jau uzklausu, viņa var pati tikt galā.
viņa trīc, kad runā par brāli.

kaut kā organiski, kad viņš noraujas, arī pār mani pārslīd tāds neliels smagums. katru reizi prātoju, vai šī būs tā, kas viņu nonāvēs vai padarīs par narkomānu. bet nekad tas nenotiek.

kad viņš bija mājās piedzēries un es teicu, ka viņš jāved uz slimnīcu, mūsu saruna kaut kādā veidā nonāca pie tā, ka viņš ies lekt no tilta. es bloķēju durvis un tajā brīdī manī kaut kas saplīsa. bet plīsis bija jau arī iepriekš. vienkārši atkal. lai gan tagad sāk šķist, ka varbūt tas tomēr bija sapnis. it kā apzinos, ka nē, bet varbūt tomēr. laikam gribas cerēt, ka bija sapnis.

es zinu, ka mamma šonakt atkal negulēs.
man gribas vienkārši kliegt. uzkliegt visai pasaulei. izkliegt visas iekšas tā, ka tās izkrīt ārā no mutes. kliegt, līdz tas vairs neparko nav iespējams, kaut krītu. kliegt tētim, kliegt vecmammai, kliegt brālim, kliegt mammai, kliegt visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem, visiem,