radu - Āgenskalna ielas akmens stāsts

Es esmu redzējis un piedzīvojis ļoti dažādas lietas. Novērojis kādu, kurš nomet papīriņu, citu, kurš to paceļ, kā bērni plūc puķes un skolēni ziemā, skrienot uz stundām, gūst traumas, kā suns uz manis nokārtojas un kā kādam palaimējas atrast piecus centus. Mana dzīve nav nemaz tik garlaicīga.
Bija vēss pavasara rīts un sētnieks mani kopā ar diviem cigarešu izsmēķiem pabīdīja uz skolas žoga pusi. No tāluma dzirdēju man tuvojamies kārtējo cilvēku. Tas bija kādus 20 gadus vecs, izskatīgs vīrietis. No mana skatupunkta varēja redzēt dziļus maisiņus zem svešinieka acīm. Viņa mati bija nedaudz izspūruši un drēbes saburzītas, taču viņš bija moderni un saskaņoti ģērbies. Izskatījās, ka viņš izgājis ielā ar tām pašām drēbēm, ar kurām gulēja. Rokās viņam bija telefons un, uzlicis austiņas, viņš nepārtraukti runāja. Šķiet, ka pat neieklausījās atbildēs. Viņa gaita bija gausa un viņš izskatījās ļoti noguris, noskumis un nedaudz izmisis.
“Šodien nācās izmest narcises, izskatījās, ka tās pārāk ilgi pie manis mocījās”. Tā bija pirmā frāze, ko varēju skaidri sadzirdēt, kad, viņam nākot man tuvāk, arī balss palika skaidrāka.
“Jūtos tā, it kā man būtu uzvilktas metāla bruņas, zem kurām dzīvo skudras,” viņš turpināja, “bet viss būs labi, nav tik traki!” Viņš sāka runāt vieglāk un viņa balss palika mierīgāka un gaišāka. “Bet kā tad iet tev? Izstāsti man visu!” Tuvojoties man, viņa gaita palika ar vien lēnāka. Viņš mani ieraudzīja. Uz akmeņiem bieži skatās, bet ļoti reti nākas saprast, ka kāds tevi arī ierauga. Šī bija mana pirmā reize. Viņš brīdi paskatījās apkārt, garām pabrauca melna mašīna, bet uz Āgenskalna ielas stāvēja vienīgi viņš un, protams, es. “Tu man pietrūksti,” viņš it kā pie sevis pateica, pieliecās pie manis un vārgi pasmaidīja. Viņš paņēma mani rokā. Nedaudz nobrauca smiltis no manis un nolika atpakaļ.
“Man? Zini, man šķiet, ka esmu atgriezies komfortablajā nomāktībā. Man gribējās ar kādu parunāt, bet nav ar ko.” Viņš mani vārgi paspēra uz priekšu. “Ā, un šodien mamma ar mani izdomājusi nerunāt. Parasti viņa mums abiem taisa brokastis no rīta, bet šodien viņa nepiecēlās”. Viņš paspēra mani vēl tālāk uz priekšu un nopūtās.
“Es nezinu.. Man gribas visiem atvainoties. Atvainoties viņai, šoferim, kad eju pāri ielai, kasierei, ka tik ilgi meklēju naudu, zobārstam, ka man ir caurums un pat šim stulbajam akmenim, ka viņu spārdu. Kas man vainas?” Es nedaudz apmulsu. Viņš nomurmināja kādu lamuvārdu un atkal pacēla mani rokā. “Piedod!” Viņš paskatījās debesīs un uzlika saulesbrilles uz acīm. Viņš aizgāja pie koka, un apsēdās zem tā, joprojām turot mani plaukstā.
“Es nezinu, kā jūtos un kā vajadzētu justies. Man šķiet, ka katra cilvēka eksistence rada jaunas sāpes pasaulē un vairo jau esošās. Arī mana eksistence”. Varēja manīt, ka viņš ieraujas sevī un tad brīdi klusē, skatoties vienā punktā pāri ielai uz suni mājas pagalmā, kurš saulītē guļ. Tad viņa skatiens pārgāja pie manis un es nodomāju vai viņam ir nojauta, ka ne tikai viņš ir ieraudzījis mani, bet arī es esmu ieraudzījis viņu un esmu šeit?
Viņš turpināja: “Es jūtos kā visvientuļākais cilvēks uz šīs pasaules.” Skaidrs. Man ļoti žēl. Pēc neilgas klusēšanas viņš īsi iesmējās un turpināja runāt jau nedaudz sarkastiskākā tonī. “Kā vispār tu vari zināt, ka tu, reālais, patiesais tu, kādam tiešām rūpi?” Viņš ieturēja nelielu pauzi. “Mēs visi esam vientuļi. Mēs piedzimstam vieni un aizejam vieni. Vieni savā galvā un ķermenī.” Viņš nomākti paskatījās uz zemi un tad atkal uz mani. “Tu visiem rūpi tikai tad, kad tev ir problēmas un visi ir gatavi tev palīdzēt, bet tad, kad paliek labāk, visiem paliek garlaicīgi un tu tiec aizmirsts. Vai arī,” viņš atkal iesmej, “tu visiem rūpi līdz ko tev parādās problēmas, bet tad arī tu pārtopi par problēmu. Bet problēmas nekad nevienam nerūp un nav vajadzīgas.” Viņa acis palika stiklainas. “Visi grib izjust rūpes, taču nevienam nerūp, jo mēs visi esam savtīgi”. Viņš smagi nopūtās, nolika mani zālē blakus un ielika plaukstās seju. Klusums. Viņš pacēla galvu, iztaisnojās un nodūra skatienu. “Ienīstu sevi un visu šo” Viņa lūpas sarāvās nicinājumā. “Es smirdu pēc sevis. Pārāk daudz “es””. Viņš saķēra galvu un vārgi sev iesita. “Es jūtos kā vissliktākais cilvēks uz pasaules. Bāc, piedod, lūdzu!” Viņā raisās jaunas emocijas, acīs var redzēt dusmas, skumjas, nogurumu un viņš paceļ balsi. “Man bija daudz ko teikt un stāstīt, bet tas sāk izzust no mana prāta un iesūkties manī.” Viņš sāka raudāt. “Un runāt vairs man nav ko un negribas, un tagad es esmu atstāts ar savu slapjo, sapelējušo smagumu viens pats sevī.” Pār viņa vaigiem sāka birt asaras. Viņš pārliecās man pāri, lai paņemtu uz asfalta nomesto, līdz pusei izsmēķēto cigareti un mani saslapināja viņa karstā asara. Viņš ielika cigareti mutē, no jakas kabatas izņēma kastīti ar pēdējo sērkociņu, aizdedzināja un lēnām ievilka dūmu. Atliecis galvu pret koka stumbru, viņš brīdi klusēja un vēroja kā kustas koku lapas. Sevi savācis un viegli pasmaidījis viņš pie sevis secināja: “Jā, katram skaistam cilvēkam būtu jāpiekopj klusums.” Viņš izņēma benčiku no mutes, pacēla bikšu staru un izdzēsa cigareti uz savas potītes, neizdvešot ne skaņas un neizmainot sejas grimasi. Novērojis, kā uz ādas iekrāsojas sarkans aplītis, viņš atbloķēja telefonu, lai paskatītos pulkstenī un es ieraudzīju, ka visu šo laiku telefonā nebija atvērta neviena mūzikas klausīšanās aplikācija vai kontaktu saraksts. Vārgi ievaidoties, viņš piecēlās kājās un paskatījās uz mani. “Bet tev ir citādāk, tu esi akmens”. Paņēmis mani kreisajā rokā, viņš atvēzējās un iemet mani sarkanas mašīnas stiklā. Tagad es sēžu vadītāja sēdeklī un noklausos, kā, skanot avārijas signālam, tālumā arvien klusāk pazūd viņa soļi.