Saule rietēja cerīgi,
Pats sevi mānīju melīgi.
Ka viss var labi beigties,
Ka sāpe ātri projām steigsies.

Ka veiksies,
Ka sveiks ies,
Ka lies,
Ka biezs,
Ka vēlāk smies.

Mana mute.
Līdzi tavējai,
Prātā skan,
My last good bai.

Sasodītais Kārlis ar viņa mīklainajiem izteicieniem... bļin...

Sapratu 1., ka mani nomāc nevis tukšums, bet nespēja šo tukšumu kaut kā aizpildīt...

Sapratu 2.
Vientulība ir tad, kad citiem sakāmo tu galveno kārt pasaki sev...

Sapratu 3.
Sapratu, ka man vēl par maz tās saprašanas...

Sapratu 4.
Ka runāt kaitīgi, domāt kaitīgi un nerunāt, nedomāt vēl kaitīgāk... Izvēlos domāt, bet nerunāt... [laikam].

Sapratu 5.
Sapratu, ka cilvēki dzīvojoši "otrā upes krastā" ir pārāk nesasniedzami.

Sapratu 6.
Tukšums ir nevis tad, kad nav ko darīt, bet tad, kad tu neredzi ko darīt...

- Šodienai pietiks...

What if I wanted to break
Laugh it all off in your face
What would you do?
What if I fell to the floor?
Couldn’t take this anymore
What would you do, do, do?

Come break me down
Bury me, bury me
I am finished with you

What if I wanted to fight
Beg for the rest of my life
What would you do? (do, do)
You say you wanted more
What are you waiting for?
I’m not running from you

Come break me down
Bury me, bury me
I am finished with you
Look in my eyes

You’re killing me, killing me
All I wanted was you

I tried to be someone else
But nothing seemed to change
I know now, this is who I really am inside
Finally found myself
Fighting for a chance
I know now, this is who I really am

Come break me down
Bury me, bury me
I am finished with you, you, you
Look in my eyes
You’re killing me, killing me
All I wanted was you

Come break me down
Break me down
Break me down

What if I wanted to break?

Mūzika: Nu ko tad citu vēl var klausīties pie šiem vārdiem???

Vai kāds gadījumā nepiedāvā aizmiršanās kursus... dikti vajaga.. ļoti tā tiešām riktīgi spēcīgi vajaga.

Piezīme- Piedāvāt tikai bezalkoholizkos kursus.
Lūdzu... kāds???

Sajūta tāda kā uz vientuļas salas kura pilna ar dzīvniekiem kuri izskatās pēc cilvēkiem, taču tie runā vai nu savā staprā vai nesaprotamā valodā...

Pastaiga divos naktī ir īpatnēji aizraujoša... dod pa smadzenēm. Ai, kā dod pa smadzenēm tā sāpe par dažu tuvu cilvēku niecīgumu un nožēlojamību. Tas šokē.
Pirmo reiz sacerēju, kaut ko apzināti- taču ne piespiesti... drīzāk pat spēju kontrolēt to apziņas un izjūtu plūsmu, laikam tāpēc, ka viss šajā sakarā bija izprotams- nepacietība kož plecā. Gribas atklāties- nē. Tas būs pārsteigums. Draudzīgs...
Gatavojām pēdējam zvanam mūsu uzstāšanos... Ak, Dievs. Tā mūzika... un teksts... Pasaule ir apstājusies...
LAikas apstājās un tā bija mīlestīb- tā gribas lietot I.Ziedoņa vārdus... Tas viss skāra kaut kur tik dziļi... ka. NEzinu. Laikam šāda veida atklātība pat internetam nepiedienētos. Nosauks atkal kāds mani par Īmo vai ēmo... da vienalga. Māte stūlbi draud. Visas mātes noteikti stūlbi draud... smieklīgi... nē tā nav necieņa- drīzāk tā ir viņas necieņa pret mani kā personību. Nesaprot, ka nav vairs daļa no manas dzīves- mana dzīve ir mana dzīve... Un daļu var pieprasīt tikai notikumi vai laiks... pārējie ir butaforisti- ar dažiem patīkamiem izņēmumiem.
Meitenei no manas klases- domāju šito atcerēsies vēl ilgi un dikti... pārsteigsim...
Bet tā skumīgā- liriski aizkustiņošā- iekustinošā akardeona un vēlāk klavieru mūzika. Mūzika dziedē patiesi... radās vesela pasaule... un es iemiesojos kādā parastā cilvēkā kurš saticis vecu draugu.... nolemjam doties makšķerēt... draugs izvelk polšu- es grāmatu. Viņš brīnās- es iemetu gruntenieci- un skaidroju- mēs sarunājamies... un mūsu priekšā uz ūdens top vīzija par tauriņiem ar tauriņiem... Ap tauriņiem... mūsu klases meitenēm... cik nu viņas piedalās šajā uzvedumā. Jā. Lasīšu tekstu kā Gints Grūbe. Mārtiņš nemāk pieskarties tauriņiem- viņš tos nogalina. MĀRTIŅ BEIDZ NOGALINĀT!!! Tauriņiem nedrīks, nevarpieskarties. It īpaši ne jau ar tādu brutālu nekaunību- ar zemtekstu- ak, tā tu manu roku neņemsi? Labi paņemšu pats... FŪ. Tu galē... viņas. Tu galē...
Tauriņam drīkst tikai piedāvāt- pastiepjot roku cerībā, ka tas nolaidīsies uz tavas rokas, plaukstas, kakla, pleca vai vēl sazin kur... Man reiz bija viens tauriņš- pats nosēdās un pats aizlaidās- bet par to nav jāskumst... tā ir dzīve... Ar mirkļiem ir tāpat, bet vēl trauslāk... Ne tauriņus, ne mirkļus nevar un nedrīskt piespiest. Tad viņiem tiek saplēsti teju caurspīdīgie spārni, apbružātas viņu sapņu drānas un tā tie palēnām mirst... Tur jābūt tādai jutekliskai trausluma izjūtai, lai nebaidītos abiem tuvoties, lai nebaidītos arī ar varu maigi aizturēt abus bēgļus...
Bet man ir bail... par spīti manam džentelmeniskumam es ļoti labi apzinos savas mutes, prāta un neprāta dzēlīgumu. Taču tā mūzika ir tik fascinējoša- tik vienkārša, ka es pēc aptuvenas melodijas to spēju nospēlēt uz klavierēm.
Klausījāmies kā O.V. ierakstā skaita savu dzeju.... gribu dabūt to krājumu ar disku...
Tur arī kaut kas no trausli sasāpējuša klusuma niedrēm un smilgām kurās iekrist kā vasarīgā pļavā dienas vidū. (Kaut ko klusiņām, klusiņām pasaka sirds, kaut ko viegliņām, viegliņām... ) paliek viegli...
Jūtu, ka pamazām pārvaru radošo krīzi... Sapratu, ka radošā krīze ir nevis tad, kad neraksti, bet tad kad nav motivācijas šīs idejas kādam klāstīt...
Nesen apzinājos, ka patiesībā esmu daudz laimīgāks nekā spēju iedomāties... paldies par to Kārlim.
Galvenais tagad nemuļķoties... neskatīties apkārt... nemeklēt zemtekstus- vārdos un darbos, nemeklēt cerību. Nemeklē. Gati tev vēl nepietika, ka elektrība jau 2 reiz neilgā laikā ir uzšāvusi pa nagiem...???
LAikam jau nepietiek- bet tas nozīmē ka īpaši gudrs tu neesi... JĀ neesmu... forši. Uzpriekšu.. un kas pēc tam- Pēc mums kaut vai grēku plūdi... OOO kāda MAdama Pompadūra atradusies. Ej takš tu... NU, nu- kurt tad lai es eju- tu jau takš mani nevari nekur aizsūtīt... nevari saņeties un pateikt visu kā ir daudziem cilvēkiem acīs... ŅErga... Pats tāds. Un tas viss ko varēji pateikt... - Nu jau tu uzprasies... Uz prasos gan- kāvienu neesmu dabūjis ilgi tikai pašam patīk sadistiski mocīt... [sitiens pa seju] Nuuuuu to gan es negaidīju- tev vairāk niknuma nekā domāju... jā un ir vēl daudz vairāk... nesaki tik ka no plakāta nēsāšanas? NĒ- no pašas domas vien... par stūlbu un bezjēdzīgu uzdevuma veikšanu gan. Ā nu jā tas gan, tas gan... Nu labi, labi paliec tāds kāds esi. KO, KO? NEko vienkārši esi jauikais puisis no kaimiņmājas...
"BEt uz to puisi, kas reiz tevi satiks, Es tomēr laikam esmu- greizsirdīgs... "

Mūzika: My chemical romance- Ghost of you

Nav karstā ūdens jau otro dienu mazgāju matus uz ielas... :D Gatim patīk lietus... Jā...
Forši.

Mūzika: The Kill- 30 seconds To Mars

Zelts spiežas- zelts griežas
Manos logos-
Ziedēs....
Spilgtākās gaismas mestās ēnas,
Mani nesabiedēs...

Caur tumšāko debesi-
Dziedējoši biedējoša gaismas izlauzās.
Es zinu, tas tā padumji mazliet izklausās,
Bet tu no- nešejienes esi...

Iežmiegts,
Belliskā būrī,
Sava veida,
Elliskā stūrī.

Padodos.
Dzīves gaišajai pusei spiežot acīs...
Tu viens vainīgs- kāds man sacīs...
Un tā tas būs...
Es dzīvei atdodos.

Skatoties ēdienkartē, kaut kur stapr lazanju un šokolādes krēmu ar aveņu ķīsēli, sapratu nāvējošu patiesību... nodevība.

Nekas es piedodu. Nekas cits jau man neatleik. Tie nav labi cilvēki... kuri gan ir? Vismaz es esmu no savu labo cilvēku saraksta viņus izsvītrojis... Ceru, ka riebīgums, ko paši sajūt, un viņu sirdsapziņa grauzīs līdz mielēm.
Jā esmu ļaunatminīgs- ar to lepojos... centos rakstīt kaut ko labu- nu pozitīvu- tipa sanāca, bet... Atkal atgriežos pie nostājas par cilvēka egoismu- arī manu... bet es runāju par nerēķināšanos ar sirdi.
Kurā plauktiņā tevi, lai liek? saprotu, ka jānogrūž plauktiņā- vai zem pagūltes apputēt...
Bet to, ko vēlos diemžēl es nevaru spēt... Vēl jo vairāk aizmirst. Nepēja- izslēgt no savas nereālās realitātes... abpusēji griezīga.
Dzīvoju iedomātā realitātē- lai gan viss ir pagātne... mana realitāte- pagātne...
Šodien lija. Gāju bez jakas. Patika. Vismaz lietus plīsa uz manas sejas un man nevajadzēja...

Gandrīz neizturēju- kā vienkārša bilde var tik nežēlīgi sist?
Neprāts. Trīc rokas...

Man lūdzu auksto zupu, lazanju un šokolādes saldo ar (evitu)- neticu, ka ko tādu pateicu.
- Ko, Ko?
- Ē, piedodiet. Ar ķīsēli, ar ķīsēli...

Nu kapēc es nevaru turēt muti ciet, kad man ir izdevīgi... bļin...
Nevarēju pateikt nē- tai skolotājai, kuru uzplijās ar izrādi par Japānas kultūru... ne pasteigājoties pēc dzimšansdienas svinībām- ar tiem cilvēkiem, ar kuriem patiesi gribēju būt kopā. C&C Bļin... tagad cookie ir līdzzinātājs un liecinieks vienlaicīgi...
Ulda godfathers tīri sakarīgs... (Goool- HHHUY ŠTANDGA.) :D
Dabūju vismaz par izrādi irbulīšus īstus no japānas pietam nevis no sērijas made in china. HAŠI!!!
NOMINOSUKUNE... :D Takamikazuti... tomēr bija krutāks.. :D

Dzimumdiena visā visumā nosvinēta godam... :D

Atlaida- to orgānu kas krūtīs... Tagad jāsaņemas- jāsakoncentrē spēlki un tad gan jau viss būs labāk...

Ar laiku viss kļūst ja ne labāks tad vieglāks... NĒ kļūdos melanholisms ir un paliek- kā nemainīga vērtība.

Mūzika: POD- Will you