Skatoties ēdienkartē, kaut kur stapr lazanju un šokolādes krēmu ar aveņu ķīsēli, sapratu nāvējošu patiesību... nodevība.

Nekas es piedodu. Nekas cits jau man neatleik. Tie nav labi cilvēki... kuri gan ir? Vismaz es esmu no savu labo cilvēku saraksta viņus izsvītrojis... Ceru, ka riebīgums, ko paši sajūt, un viņu sirdsapziņa grauzīs līdz mielēm.
Jā esmu ļaunatminīgs- ar to lepojos... centos rakstīt kaut ko labu- nu pozitīvu- tipa sanāca, bet... Atkal atgriežos pie nostājas par cilvēka egoismu- arī manu... bet es runāju par nerēķināšanos ar sirdi.
Kurā plauktiņā tevi, lai liek? saprotu, ka jānogrūž plauktiņā- vai zem pagūltes apputēt...
Bet to, ko vēlos diemžēl es nevaru spēt... Vēl jo vairāk aizmirst. Nepēja- izslēgt no savas nereālās realitātes... abpusēji griezīga.
Dzīvoju iedomātā realitātē- lai gan viss ir pagātne... mana realitāte- pagātne...
Šodien lija. Gāju bez jakas. Patika. Vismaz lietus plīsa uz manas sejas un man nevajadzēja...

Gandrīz neizturēju- kā vienkārša bilde var tik nežēlīgi sist?
Neprāts. Trīc rokas...

Man lūdzu auksto zupu, lazanju un šokolādes saldo ar (evitu)- neticu, ka ko tādu pateicu.
- Ko, Ko?
- Ē, piedodiet. Ar ķīsēli, ar ķīsēli...