Pastaiga divos naktī ir īpatnēji aizraujoša... dod pa smadzenēm. Ai, kā dod pa smadzenēm tā sāpe par dažu tuvu cilvēku niecīgumu un nožēlojamību. Tas šokē.
Pirmo reiz sacerēju, kaut ko apzināti- taču ne piespiesti... drīzāk pat spēju kontrolēt to apziņas un izjūtu plūsmu, laikam tāpēc, ka viss šajā sakarā bija izprotams- nepacietība kož plecā. Gribas atklāties- nē. Tas būs pārsteigums. Draudzīgs...
Gatavojām pēdējam zvanam mūsu uzstāšanos... Ak, Dievs. Tā mūzika... un teksts... Pasaule ir apstājusies...
LAikas apstājās un tā bija mīlestīb- tā gribas lietot I.Ziedoņa vārdus... Tas viss skāra kaut kur tik dziļi... ka. NEzinu. Laikam šāda veida atklātība pat internetam nepiedienētos. Nosauks atkal kāds mani par Īmo vai ēmo... da vienalga. Māte stūlbi draud. Visas mātes noteikti stūlbi draud... smieklīgi... nē tā nav necieņa- drīzāk tā ir viņas necieņa pret mani kā personību. Nesaprot, ka nav vairs daļa no manas dzīves- mana dzīve ir mana dzīve... Un daļu var pieprasīt tikai notikumi vai laiks... pārējie ir butaforisti- ar dažiem patīkamiem izņēmumiem.
Meitenei no manas klases- domāju šito atcerēsies vēl ilgi un dikti... pārsteigsim...
Bet tā skumīgā- liriski aizkustiņošā- iekustinošā akardeona un vēlāk klavieru mūzika. Mūzika dziedē patiesi... radās vesela pasaule... un es iemiesojos kādā parastā cilvēkā kurš saticis vecu draugu.... nolemjam doties makšķerēt... draugs izvelk polšu- es grāmatu. Viņš brīnās- es iemetu gruntenieci- un skaidroju- mēs sarunājamies... un mūsu priekšā uz ūdens top vīzija par tauriņiem ar tauriņiem... Ap tauriņiem... mūsu klases meitenēm... cik nu viņas piedalās šajā uzvedumā. Jā. Lasīšu tekstu kā Gints Grūbe. Mārtiņš nemāk pieskarties tauriņiem- viņš tos nogalina. MĀRTIŅ BEIDZ NOGALINĀT!!! Tauriņiem nedrīks, nevarpieskarties. It īpaši ne jau ar tādu brutālu nekaunību- ar zemtekstu- ak, tā tu manu roku neņemsi? Labi paņemšu pats... FŪ. Tu galē... viņas. Tu galē...
Tauriņam drīkst tikai piedāvāt- pastiepjot roku cerībā, ka tas nolaidīsies uz tavas rokas, plaukstas, kakla, pleca vai vēl sazin kur... Man reiz bija viens tauriņš- pats nosēdās un pats aizlaidās- bet par to nav jāskumst... tā ir dzīve... Ar mirkļiem ir tāpat, bet vēl trauslāk... Ne tauriņus, ne mirkļus nevar un nedrīskt piespiest. Tad viņiem tiek saplēsti teju caurspīdīgie spārni, apbružātas viņu sapņu drānas un tā tie palēnām mirst... Tur jābūt tādai jutekliskai trausluma izjūtai, lai nebaidītos abiem tuvoties, lai nebaidītos arī ar varu maigi aizturēt abus bēgļus...
Bet man ir bail... par spīti manam džentelmeniskumam es ļoti labi apzinos savas mutes, prāta un neprāta dzēlīgumu. Taču tā mūzika ir tik fascinējoša- tik vienkārša, ka es pēc aptuvenas melodijas to spēju nospēlēt uz klavierēm.
Klausījāmies kā O.V. ierakstā skaita savu dzeju.... gribu dabūt to krājumu ar disku...
Tur arī kaut kas no trausli sasāpējuša klusuma niedrēm un smilgām kurās iekrist kā vasarīgā pļavā dienas vidū. (Kaut ko klusiņām, klusiņām pasaka sirds, kaut ko viegliņām, viegliņām... ) paliek viegli...
Jūtu, ka pamazām pārvaru radošo krīzi... Sapratu, ka radošā krīze ir nevis tad, kad neraksti, bet tad kad nav motivācijas šīs idejas kādam klāstīt...
Nesen apzinājos, ka patiesībā esmu daudz laimīgāks nekā spēju iedomāties... paldies par to Kārlim.
Galvenais tagad nemuļķoties... neskatīties apkārt... nemeklēt zemtekstus- vārdos un darbos, nemeklēt cerību. Nemeklē. Gati tev vēl nepietika, ka elektrība jau 2 reiz neilgā laikā ir uzšāvusi pa nagiem...???
LAikam jau nepietiek- bet tas nozīmē ka īpaši gudrs tu neesi... JĀ neesmu... forši. Uzpriekšu.. un kas pēc tam- Pēc mums kaut vai grēku plūdi... OOO kāda MAdama Pompadūra atradusies. Ej takš tu... NU, nu- kurt tad lai es eju- tu jau takš mani nevari nekur aizsūtīt... nevari saņeties un pateikt visu kā ir daudziem cilvēkiem acīs... ŅErga... Pats tāds. Un tas viss ko varēji pateikt... - Nu jau tu uzprasies... Uz prasos gan- kāvienu neesmu dabūjis ilgi tikai pašam patīk sadistiski mocīt... [sitiens pa seju] Nuuuuu to gan es negaidīju- tev vairāk niknuma nekā domāju... jā un ir vēl daudz vairāk... nesaki tik ka no plakāta nēsāšanas? NĒ- no pašas domas vien... par stūlbu un bezjēdzīgu uzdevuma veikšanu gan. Ā nu jā tas gan, tas gan... Nu labi, labi paliec tāds kāds esi. KO, KO? NEko vienkārši esi jauikais puisis no kaimiņmājas...
"BEt uz to puisi, kas reiz tevi satiks, Es tomēr laikam esmu- greizsirdīgs... "