kā viņi raksta, albuma pirmā puse esot tumšā, par bailēm un nepieņemamo. Otrā gaiša, par atgriešanos un samierināšanos. Varbūt daudzstāvenes analoģija tieši vietā - iekšā ložņāt bailīgi, drupas draud neizturēt un nepanest jebkādu iejaukšanos. Ārā, pa gabalu, neiejaucoties savukārt - acīmredzams izsīkums, beigas, pat absurds.

viņu mūzika vienmēr asociējusies ar pamestību. Saulītē atkusušu, maziem bērziņiem jau apaugušu pilnīgu pamestību. Vraku. Klausoties vienmēr sajūta, ka stāvu pieglaudusies ar vaigu tādam grūstošam milzenim kā izdegošai saulei, kas pēc miljardiem gadu vairs nebūs tik pieejama kā te, tagad, sildot sānu. It kā gribētu noturēt - nevis ar spēku, bet klātbūtni.

lūk, viena no tām bandām, kas atkal sanākuši pēc desmit gadu pārtraukuma. Esmu priecīga un pateicīga, ka viņi eksistē un rada un ka es to atrodu un paceļu. Tasir, pievienoju bandcamp kolekcijai, haha