Hmm. Īsti nezinu. Paskatīsimies.
Man šķiet, ka tavs teksts strādā, ja brīvās gribas definīcija ir "tas ko mēs nespējam prognozēt". Tad sanāk, ka laikapstākļi, cilvēka uzvedība, akciju cena biržā ir brīvās gribas sekas, bet brīdī, kad mēs atklājam sistēmu, patternu, whatever ko, kas ļautu mums šīs lietas ar lielu precizitāti prognozēt, mēs šīs parādības jau uzskatītu par determinētām, nevis brīvās gribas izpausmēm.
Tas nozīmē, ka katram cilvēkam robeža starp brīvo gribu ir citur - atkarībā no viņa zināšanām par sevi un apkārtējo pasauli. Principā tas strādā, nekādas pretrunas tur nesaskatu.
Ja, savukārt, mēs gribētu, lai brīvās gribas definīcija būtu "tas, ko principā nav iespējams prognozēt" (nevis, patreiz nemākam prognozēt), tad parādās vesela virkne problēmu, ja mēs cenšamies brīvo gribu pierādīt vai noliegt ar cilvēka personīgo pieredzi, jo cilvēka smadzenes ir afigenna sarežģītas un melīgas, un lielākā daļa procesu, kas notiek smadzenēs vispār apziņai paslīd garām. Nu, ja cilvēks "zina", tas var nenozīmēt, ka tā ir patiesība, ja cilvēks "nezina", tad var izrādīties, ka patiesībā zināšanas kaut kaut kādā smadzeņu stūrī tomēr ir, tikai viņš tiešā veidā netiek tām klāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas ko es gribu teikt, ka brīvā griba ir fufelis, un tiem kas ar to operē (galvenokārt kristieši) nemaz nerūp formāla definīcija. Ja es te izsmietu svēto garu vai tu arī sāktu baigi nopietno "case analysis"? Tipo: "Nūūū, ja tu definē svēto garu kā ..., tad ..., bet ja tu definē to kā ..., tad sanāk, ka ..." IMO vārdiem nav jābūt precīzi definētām, lai tie būtu sviests, gluži otrādi tieši sviestaini ir vārdi, kuros nav nekādas jēgas. "Brīvā griba" ir viena no šādām sviestainām lietām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tam es varu piekrist.

(Reply to this) (Parent)