 |
From: ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) snark |
Date: May 29th, 2003 - 01:40 am |
| (Link) |
|
Doma ir emocionāli vērtīga, tomēr nesanāk pierunāt sevi tai piekrist pilnībā.
Raugoties uz apgalvojumu kā indivīda un pirmsinformācijas sabiedrības attiecību psiholoģiska modeļa elementu, (man nepsihologam :) iebildumi nerodas.
Tomēr. Lai autora radošajai darbībai būtu baudāms rezultāts, (manuprāt) ir nepieciešams diezgan smalks filtrs - vai iekšējais cenzors, kas nozīmē paškritisku pieeju un spēju noteikt zināmus kvalitātes standartus paša darbam. Tevis izklāstītā tēze līdz ar sakni nocērt paškritiku (pašcenzūru).
Un daudziem ar šo baiļu sajūtu ir palīdzējis tikt galā Internets, ar savu nosacītās anonimitātes iespēju, neatkarību no redaktoriem, izdevējiem un izplatītājiem, ģeogrāfisko robežu nebūtiskumu. Paskaties, kas 90tajos aizsākās visur, kur tīkls bija pietiekami attīstīts. Nu nemaz nešķiet, ka Delfu ziepju kastē (tas ir tuvākais piemērs, bet var paskatīties arī uz literāro iniciatīvu saitiem Krievijā vai citur) ganās nosaluši un izbijušies trusēni. :-))
Nav jau slikti, jo viņu starpā trāpās arī tādi, kam dzimst sakarīgi un baudāmi darbi; un arī milzīgā straume, kurā sagāžas visas brīvībā pasprukušās jaunrades tērcītes, beigu beigās tikai stimulē dažādu kultūras lauciņu dažādību (kurā katrā var iegrimt, ja vien ir vēlēšanās). Ja kāds lauciņš neapmierina tanī sapulcējušos indivīdu dēļ, laipni aicināti piebiedroties citiem; vai sākt no jauna.
Iespējas pacelties un aptvert neaptveramo, vai realizēties caur kaut kā fundamentāla radīšanu arī nav zudušas, gadu tūkstošos tās saglabājas nemainīgas.
Gribu teikt, ka ir jāšķiro sabiedrības ietekme (par kuras kā masveida parādības ietekmi un īpašībām var runāt tikai ļoti nosacīti (un demagoģiski), jo, lai neiebrauktu galīgās auzās, tā katrā atsevišķā gadījumā ir precīzi jāraksturo) no atsevišķa indivīda psihiska pārdzīvojuma un šauri subjektīvā viedokļa par šī pārdzīvojuma (un tā cēloņu) raksturu.
Vaina ir katrā pašā, un ir galēji negodīgi to meklēt ārpus sevis. :)
Bet par to bildīti. Stingri ņemot, logo nevaru izvēlēties divu iemeslu dēļ:
1) skaidras idejas trūkums (alternatīvo iespēju ir pārāk daudz, visas tās ir vienlīdz labas, un nav nevienas, par kuru iedomājoties, es varētu teikt: "tagad zinu!");
2) kvalitātes kritērijs: īstenojot ideju, jāparādās logo, par kuru es būtu sajūsmā, ja redzētu to citam; taču tas nedrīkst būt plaģiāts (tā nav sabiedrības kritēriju arktiskā dzestruma dvaša), jo plaģiātam nav vietas arī manis paša intīmajā monologā sev. Kvalitātes kritēriju ilustrē fakts, ka SC esmu redzējis tikai vienu logo, par kuru tiešām esmu neviltotā sajūsmā (te ir diezgan daudz glītu, trāpīgu vai veiksmīgu logo piemēru, bet iekšējais standarts tomēr prasa sajūsmu).
Nu tāds ir mans milzu penteris. Gari un juceklīgi (un pa vidu var būt aprauti teikumu gali), tak ko var saspiest komentārā, kad sienas pulkstenis rāda pusē divus naktī, mates trauks ir pie beigām un dažu nieka stundu attālumā priekšā drūmi māj nedēļas ceturtā darba diena. :( Vēl tikai jāatrunā, ka uzbrūkošiem asumiem iepriekš sarakstītajā nav jābūt un viņi tur nav jāsaredz. :)
|
Previous
