Pēc kārtējā brauciena uz Kijevu (un pēc daļējas atkopšanās no kaut kā gripai līdzīga) beidzot esmu saņēmies arī kaut ko uzrakstīt par redzēto. Sāku rakstīt par cilvēkiem, tad uzrakstīto nodzēsu, un beigās sanāca, ka palika tikai krogi, taču patiesi ceru, ka saņemšanās neapsīks un sekos arī citi rakstījumi.

Lidostas jaunatklājums (lai gan iespējams, ka tas krogs tur darbojas jau krietnu laiku) ir „Хуторок” – krodziņš ar tautisku virtuvi un interjeru, un, kas būtiski, ar lidostai pārsteidzoši augstas kvalitātes pārtiku un – kā saprotu, kad vēlāk Rīgā esmu ticis galā ar déjà vu, lielākas ķēdes dalībnieks. Otrs „Хуторок” (bet vispār esot vairāki), kurā esmu bijis (tas notika 2007. gadā), ir noenkurots Dņepras krastā (šķiet, ka toreiz izskatījās pēc peldošas piestātnes ar virsbūvi), un tas, protams, ir daudzveidīgāks un lepnāks.
Apkalpošana: laipna, taču lidostā diezgan ilgi nācās gaidīt pasūtījuma izpildi un rēķinu.
Publika:
Lidostas „Хуторок” – naudīgāki ceļotāji, gaisotne mierīga
Upmalas „Хуторок” – atceros, ka gaisotne bija mierīga

Tālo austrumu virtuve – “Мураками” un „Якитория” (pēdējā ir diezgan pamatīga ķēde, kas darbojas Krievijā un Ukrainā). Jakitorijas kvalitāte (kā arī tam būtu jābūt) neatpaliek no tās, kas ir Maskavā. Interjeri patīkami un neuzbāzīgi. Jakitorija gan daļēji izmanto plastmasas traukus, taču plastmasīgums izpaužas tikai tad, ja par to pastiprināti interesējas. Abi nosauktie krogi kvalitātes un izvēles ziņā diezgan pārliecinoši iekabina Rīgas „Gan Bei” (ar kuru sākas, turpinās un beidzas mana līdzšinējā Rīgas pieredze).
Apkalpošana: laipna un ātra.
Publika: caurmēra japīši, mierīgi, kā jau tam jābūt tādās suši vietās.

Pieredze saka, ka šajos krogos gaumīgas pusdienas vai vakariņas vienai personai maksās 150-200 grivnu, bet nav grūti šo summu dubultot. Izņēmums ir upmalas „Хуторок”, kur par pilnvērtīgām vakariņām var nākties šķirties no 500 un vairāk grivnām. Salīdzinājumam – funkcionālas (bet garšīgas) pusdienas bistro ar „mājas virtuvi” izmaksā nepilnas 30 grivnas.

Nākamajos braucienos esmu iecerējis vērojumus turpināt, ieviešot skaidrāku pieraksta struktūru un dodot atsauksmes par ēdienkartes satura pieejamību, konkrētiem ēdieniem (vai, pareizāk sakot, subjektīvu vērtējumu kaut kādā pašizdomātā skalā kopā ar skaidrojošu komentāru) un apkalpošanu. To visu – nepretendējot uz apskatnieka lomu, taču ar mērķi piedāvāt kaut kādu nebūt ieskatu par to, ar ko caurmēra apmeklētājs var rēķināties, iegriežoties tajā vai citā krogā.

p.s. Vietējais alus (Чернігівське, Оболонь, bet arī citi) ir garšīgs un lēts.

Tags: dzert, kijeva, krogi, ukraina, ēst