Čikāga. Sižeta varēja vispār nebūt, taču labi, ka tas bija, un bija tīkami ironisks. Mūzika un dziesmas vienkārši super, horeogrāfija arīdzan.
Bet varbūt tas tādēļ, 20tie + Amerika man vienmēr ir šķituši kā tāda skaista pasaka? :)

Tagad tuvākā mēneša laikā jāsaņemas otrreiz un jānoskatās Stundas. Drausmīga lieta tomēr tā kratīšanās uz centru (vakarā, kad tik patīkami aizgaiņāt dienas murgus ar labu grāmatu; bet - MĀJĀS).

p.s. Kamēr rakstīju iepriekšējo, iedomājos palūkoties pasaulē; pamanīju, ka The Hours ir atrodamas arī DivX formā, turklāt, apgādātas ar titriem. Tad varbūt šoreiz viss notiks kā pienākas, un filma ieradīsies *pie manis*?

Šķiet, šoreiz 2000. gada body count tiks pārspēts palēnām, atsevišķās epizodes izkaisot pāris nedēļu garumā. Kā diena, tā viens vai divi neatgriezeniski atrakstījušies; ziņu aģentūras saudzīgi raksta par pagaidām nepārbaudīto šmigas pakāpi.

ps Nez, brīvdienās jāpārvietojas ar T-150?

Darbā patīkams miers, kas lieliski pieskaņojas ūdenszālēm manā galvā. Miega bads savā sākumā ir patīkams.
Tātad, cehā valda miers, manā kaktā valda miers, un vēl mierīgāku dara apziņa, ka šis miers - vismaz šodien paliekošs. Pat klimata kontrole netraucē. Meldri šalc.