Čikāga. Sižeta varēja vispār nebūt, taču labi, ka tas bija, un bija tīkami ironisks. Mūzika un dziesmas vienkārši super, horeogrāfija arīdzan.
Bet varbūt tas tādēļ, 20tie + Amerika man vienmēr ir šķituši kā tāda skaista pasaka? :)

Tagad tuvākā mēneša laikā jāsaņemas otrreiz un jānoskatās Stundas. Drausmīga lieta tomēr tā kratīšanās uz centru (vakarā, kad tik patīkami aizgaiņāt dienas murgus ar labu grāmatu; bet - MĀJĀS).

p.s. Kamēr rakstīju iepriekšējo, iedomājos palūkoties pasaulē; pamanīju, ka The Hours ir atrodamas arī DivX formā, turklāt, apgādātas ar titriem. Tad varbūt šoreiz viss notiks kā pienākas, un filma ieradīsies *pie manis*?