Mani pēdējo divu mēnešu laikā ir pārņēmis drūms pesimisms par LV (ne)notiekošo, tāpēc krāsas varbūt arī sabiezinātas.

Bet savelkot kopā visas fragmentārās ziņas par izdarītajām izvēlēm, ir redzams, ka plānošanas, ja vien līdzšinējās aktivitātes drīkst tā dēvēt, mērķis nav vis bijis nodrošināt pēc iespējas ātru iziešanu no krīzes, ar to saprotot ierobežojumu drošu atcelšanu. Faktiskais vadmotīvs ir bijis - nospļauties par normalizācijas tempiem, galvenais, lai te un tagad būtu jāiegulda pēc iespējas mazāk, jāizmanto pēc iespējas mazāk resursu, jāpieliek pēc iespējas mazāka piepūle. Un tā ir endēmiska vaina, kas nesākas, un arī nebeidzas ar Viņķeles parādīšanos valdībā vai pazušanu no tās.

Tāpēc arī tie divi gadi. Bet varbūt arī mazāk, jo kādā brīdī jau tik mazā populācijā (kas būs beidzot būs izolēta no ārpasaules apkārtējo valstu pieņemto lēmumu dēļ) iestāsies daudzinātā pūļa imunitāte, un tur varbūt nebūs jāgaida mazāk. Vēl var gadīties, ka kādā acumirklī kritiskā masa izlemj, ka normalizācija ir sagaidāma daudz vēlāk par to brīdi, līdz kuram var pieciest ierobežojumu radītos zaudējumus.