Divdesmit divi dzeršanas gadi tomēr bija kaut kā jānosvin, un turpmākās divas dienas izvērtās par interesantu atgadījumu un neparastu iespaidu virkni. Tālākais būs gluži kā vecajos-labajos laikos, kad katrs dzerstiņš tika aprakstīts ar draudošu precizitāti:


Apmeklējot ierasto iestādi ar francisko nosaukumu un litrīgajiem alus kausiem, es ieguvu labu pieredzi dzimumu līdztiesības jautājumā – visi zin, ka urīnpūšļa atbrīvošanas jautājumos vīriešiem ir zināma priekšrocība pār daiļo dzimumu, taču redzot, kā dāma nokārtojas men-style (vienkārši turpat aiz rampas), rodas iespaids, ka arī tā visai drīz izzudīs. Kā arī, ejot pie bāra pēc vēl viena aliņa, tika pieņemts reti drosmīgs, es pat teiktu - izaicinošs lēmums, kura rezultāts biju Es ar četriem litriem alus rokās. Ho-ho-ho, now I've got a beer keg!

Nedaudz vēlāk tika apmeklēts iestādījums „Citas Debesis”, kurā agrāk nebija būts, un ne par velti (lai man piedod visi mani lasošie šīs iestādes cienītāji) – jau ienākot, mani sagaidīja „Hit me baby one more time” sen nedzirdētie (par laimi) akordi. Lieki būtu piebilst, ka arī pārējais šīs iestādes repertuārs daudz neatpalika, taču vismaz šeit nebija jākliedz kā Casablancā „Эй диджей, поставь Линкин Парк!”, jo to viņš darīja bez atgādināšanas.

Kāmēr dīdžeju mēģināja pierunāt blondīne ar diviem visai iespaidīgiem argumentiem, es pievērsos pārējo kluba apmeklētāju izpētei - atskaitot to, ka visi bija vismaz gadus sešus par mani jaunāki (kas, ņemot vērā manu vecumu, diez vai ir labā ziņa). Turpat starp viņiem bija arī Viņš – vakara t-kreklu konkursa uzvarētājs, kura priekšpusi rotāja milzīgs uzraksts COCAINE (Какие ваши доказательства? КОКАИНОМ!), bet uz muguras kaut kas no sērijas „Made by Colombian Cartel, founded by Pablo Escobar, anno 1976”. Lieki piebilst, ka krekla īpašnieks ne tikai neatbilda vidusmēra kokaīna lietotāja tēlam, bet, visai droši, piedirstu bikses ieraugot parastu kāsi. Visādā ziņā, lielāks kontrasts starp lupatām un to valkātāju vēl nebija pieredzēts.

Starp pārējo publiku (horny ārzemnieki un mitrās skolnieces) vēl tikai viens indivīds piesaistīja manu uzmanību – uz stūra dīvāna, neviena netraucēts, bija aizmidzis kāds glamurnijs personāžs, kuram nerūpēja apkārt valdošā jezga, bet aiz pusatpogātajām biksēm tam bija aizsprausta šiltīte „Rezervēts”. Kā teica Spike - ja pēc vētraina vakara tev sāp ne tikai galva, bet arī dibens, tad ir pēdējais laiks mainīt iestādi, kurā dzer.

Ko mēs arī izdarījām, dodoties uz jau minēto Casablanku, kur šoreiz vismaz neskanēja worst music known to man, bet nekas īsti prātīgs arī nenotika. Vakara stundā krēslā mēs devāmies mājup, tomēr ar to vakars vis nebeidzās, nē nē! Stāvot krustcelēs, manu uzmanību piesaistīja pēdējā iestāde ceļā uz mājām – MICREC bārs! Darīt šā vai tā nebija ko, un mēs devāmies iekšā... lai konstatētu, ka supermodeļu-nimfomāņu balles vietā mūs sagaida vientuļš, glāzes tīrošs bārmenis pie letes un _vairāk_neviens_! No tādām iestādēm – pa gabalu, tapēc šāvāmies ārā kā bultas un turpinājām transporta gaidīšanas procesu uz tuvējā Merķeļa/Barona stūra.

Kur gadījās, kur ne, bet pēkšņi pie horizonta parādījās pāris tīri pievilcīgu čiksu, kuras nekavējoties nozuda MICREC bārā. Saprotot, ka nu mums ir par diviem iemesliem vairāk, lai tur agrieztos, es iedrošināju draugus doties iekšā, tomēr šāds lēmums prasīja iepriekšēju sagatavošanos, tādēļ mēs ieņēmām stratēģisku pozīciju pie margām. Paralēli runājot, es automātiski izzvejoju no margu roktura kaut kādu sūda vadu. Pārtraucot draugus ar tekstu „Skatieties, tūlīt būs kā Dona dziesmā „Lights Out”!”, es nedaudz pabakstīju aizdomīgo vadu – kā rezultātā man sejā ieleca pēdas lieluma dzirkstele, bet MICREC bārā izzuda jebkādas elektrības pazīmes! Pa pusei skrienot, pa pusei locoties smieklos, mēs bēgām no notikuma vietas tikai ar vienu domu – labākais veids, kā piešaut dzirksteli dziestošam vakaram, ir neliela sabotāža!

Bet ar to jautrība, protams, nebeidzas. Dežūrtrolejbusa klienti parasti ir miegaini, noguruši, bet pozitīvi tusētāji ceļā uz mājām, ja, protams, tā nav LaRocca’s zonderkomanda divdesmit-divu cilvēku sastāvā, kura vienlaikus dzied (bauro) „В Риге диффчонки...”. Bet nepieminēsim ļauno – šoreiz viss bija ok, ja vien neskaita divus dūšīgus, iereibušus tēvaiņus NICE biksēs, kuri daļēji pareizi uzskatīja, ka talona naudu labāk būs ieguldīt vēl viena alus pudelē. Tomēr, nez kādā sakarā, puspiecos naktī trolejbusā gadījās arī kontrolieri, kuri laikam ir nakts dzīvnieki, jo dienā es tos neesmu saticis jau gadus četrus. Protams, izvērtās arguments, kas pārauga roku vicināšanā, bet, redzot spēku sadalījumu (urļiks un urļiks vs. kontrolieris un kontoliere), es prātā kinda jau piemetu potenciālo iznākumu.

Tomēr konrolieri laikam bija pārmērīgi pārliecināti savos spēkos, tādēļ, ar dūru spēku izmetuši „zaķus” no trolejbusa, tie izdarīja liktenīgo kļūdu – pameta braucošā cietokšņa viesmīlīgās telpas un devās pieprasīt sodu jau pieturas teritorijā. Rezultātā, vai nu urļiki bija izplānojuši šo viltīgo stratēģiju, vai nu kā, taču rezultātā karojošās puses mainījās lomām, un, trolejbusam braucot prom, es tik vien redzēju, kā konduktors tika dāsni cienats ar kurpēm pa seju, bet no konduktores bravūrības vairs nebija palicis ne smakas.

Dzeriet zaļo tēju!