O jā! Onkulis Freids vispār bija no tiem, kas mīl teoretizēt, sēžot uz poda. Labi, Freida jautājumu atliksim uz kādu citu reizi.

Kā tev liekas, cik nelaimīgu cilvēku ar kliedzienu un ausi labajā rokā metas radīt šedevrus, lai kaut ko pierādītu sev/pretējam dzimumam/pasaulei, un cik daudzi vienkārši iet purnus dauzīt aiz sāpes (starp citu, ļoti rets variants), vai, kas aktuālāk, mēģina atspēlēties uz bērniem, radiniekiem, kolēģiem un tā tālāk?
Tā kā ja "nelaimība" tiešām tikai un vienīgi iedvesmotu cilvēkus uz labāku pasauli, tad jau vajadzība pēc tādas "laime" vispār atkristu. Diemžēl daudz biežāk ir variants "Man ir slikti, un tev arī tūlīt būs!"