Nu, palasīju, padomāju un izsecināju - attieksmes jautājums. Teorijā, jebkurām attiecībām ir kautkāda veida nobeigums. Dabisks vai pretdabisks. Iekšējs vai ārējs. Brutāls vai mierīgs. Sāpīgs vai atvieglojošs. Hell, arī variants, kad viena no iesaistītajām pusēm ar savu dzels zirgu uzjāj priedē līdz "panorāmas stāvam" arī var tikt uzskatīts par attiecību nobeigumu, ne?

Taču būtībā, pats domu gājiens Tev no dirsas puses piestrādā. Attiecības kā tādas iespējams jau ir vai vēl nav, bet cilvēki jau domā par to, ka tās beigsies un par to, ka tas ir neizbēgami. Well, let me tell ya - pati domāšana par attiecību beigām nereti pietuvina šīs beigas. Īpaši tādos gadījumos, ja pavisam negribās, lai tās beigas pienāk. Risinājums protams ir, bet nedomāju, ka Tev patiks:

Enjoy it, while it lasts! Ideāls specimen uz pasaules nepastāv, sooner or later viena no pusēm ar saviem shortcomings novirzīs attiecības uz galapunkta ceļu. Ir cilvēki, kas turpinās teikt savai iekšējai balsij "shut the fuck up - we can get through this. It'll be allright again. I believe." Taču, nevajag lauzīt galvu par "beigām" - tad nesanāks izbaudīt arī to laiku kamēr vēl viss ir pat ļoti ok.

(Reply to this) (Thread)

Nu bet tieši tā.
Vēl par to var domāt tā - mēs visi mirsim. Arī tas ir samērā nepatīkami un bēdīgi, if you will. Tomēr, ja mēs visu laiku domāsim - "ak nē, es esmu mirstīgs", tad isti normāla dzīve nesanāks, ne? ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varētu jau it kā piekrist, un taisnība jau vien ir, taču šis ir tas gadījums, kad mēs visi zinam, "kā vajag", tikai vot diemžēl vieglāk gan no tā nepaliek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Izdari tā, lai paliek.

(Reply to this) (Parent)