Mana pirmā tikšanās ar spēli "Rune" pirms pāris gadiem beidzās visai bēdīgi - es iesprūdu pirmā līmeņa sākumā, nezināju kur iet un ātri vien nolēmu attiecības pārtraukt. Šoreiz viss gāja daudz gludāk, un spēle tika pievarēta. Un jā, es zinu kurš tagad ir gads :) Izspēlējot spēli "Rune", prātā nāca dažas interesantas atklāsmes....


Pirmkārt - spēles veidotājiem noteikti ir tas, ko sauc par balls (visās nozīmēs), jo veidot spēli par tik "mainstream" tēmu, kā seno nordu teikas ir tas pats, kas veidot trešās personas action par Ziemeļamerikas indiāņiem pirms Kolumba laikiem (btw, laba ideja). Nu nav gluži jūsu ierastais WWII, ne?
Arī sižets ir sagatavots attiecīgs, episks. Brašais ziemeļu dēls Ragnārs, Jorgi dēls, veic privāto vendettu tēva un ciltsbrāļu slepkavam, kurš pielūdz pašu nelabo Loki! Taču mūsu pusē ir varenais Odins un kaujas cirvju kolekcija, tādēļ atriebība būs skarba, bet taisnīga! Teikas ietvaros izdosies pabūt gan elles peklē, gan pilsētā kalna virsotnē, gan rūķu raktuvēs un kur tik vēl ne, kā arī satikt dažādas interesantas personas (vairākumā gan agresīvi noskaņotas). Vārdu sakot - sižeta līkloči darītu godu pat Viljamam mūsu, tā teikt, Šekspīram! Izpalika vienīgi skarbā ziemeļnieku mīla ar obligāto līgavas vilkšanu aiz matiem un brutālu iegūšanu, bet, par cik spēle tika veidota laikos, kad sievietes krūtis bija divi poligoni 4x4, tas laikam vienkārši nebija pieņemts. Taču vispārējā ziņā uzskatu, ka skarbo ziemeļnieku savstarpējo attiecību tēma tika atspoguļota pienācīgi!

Otrkārt - spēlei "Rune" tiek pasniegts vimpelis kā labākajai spēlei par tuvcīņu ar asiem priekšmetiem. Senajiem ziemeļniekiem kā nevienam citam bija skaidrs, ka cīņā uzvar nevis tas, kurš ir veiklāks paukotājs, bet tas, kuram ir LIELS VESERIS. Un jo veseris lielāks, jo iespējas uzvarēt - lielākas. Tādēļ paukotāji var iet spēlēt "Severance: Blade of Darkness" vai "Die by the Sword", īsti vīri izvēlas pēc iespējas lielāku veseri. Vai arī cirvi.
No tehniskām lietām vēl iekrita acīs tas, cik ļoti cilvēki pierod pie dažādām lietām. Motion capture, lip-sync, pat elementārākā fizika - tas viss mūsdienu spēlēs ir de-facto, un to pamani tikai tad, kad tā nav. Citas spēles bez tā var iztikt, citas nevar. "Rune" - var. Lielākoties dēļ tā, ka viss pazūd kārtīga chop-chop fonā - Maksimuss no "Gladiātora" nervozi pīpē uz rezervistu soliņa, jo šeit reti kurš tēva dēls tiek apglabāts vienā gabalā.

Kopumā - laba spēle, patika. Ja nebūtu pusi spēles jāložņā pa pazemi pie Elles Sātaniem, tad būtu ļoti laba un ļoti patiktu.