Šo visādā ziņā interesanto atziņu man pastāstīja mans sens bērnības dienu draugs, ar kuru kopā aizgājām pasēdēt pie alus kausa, atcerēties vecos-labos laikus. Process norisinājās bārā "Šatls" Pērnavas ielā. Bārs "Šatls" man patika, tīri tā neko - priekš pērnavas ielas. Čoms arī normāli - līdzdirektors vienā firmā, bet tūlīt jau dibinās savu. Pirms tam gan ar rohlu braukājies, gan pacēlis vienu firmu uz 70,000 (tumšs stāsts). Bet galvenais jau, ka viss ok un cilvēks labs.
Tā mēs gaidījām hoķi, dzērām alu un izdomājām, ka hoķis jāskatās tepat netālu pie vēl viena bērnības čoma. Nu ko, tukšām rokām jau neies - tika paņemts 1L degvīna. Tur arī normāli pasēdējām, parunājāmies - mūsējie vienalga zaudēja. Degvīns beidzās, un aizgājām uz Tallinas ielu, kur pazīstamā vietā tika paņemts vēl 0,7 brendijs. Tālāk es jau mazāk atceros, bet bija jautri, tas ir droši. Kaut kas tika sasists, kāds krita, bet jautrība turpinājās. Kaut kur ap pustrijiem izdomāju, ka laiks iet.
Mājās devos pa Valmieras ielu. Iet bija jautri - degvīns vēl aizvien pulsēja asinīs. Kaut kā aizgāju līdz centram, iekāpu kaut kādā transportā - laikam savā, jo autopilots parasti strādā. Pa ceļam, protams, aizmigu.

Pamodos, kā jau pierasts, Milgrāvī. Tas ir 2 pieturas no manis, tā kā ok. Pie tam es vēl nebiju viens - vēl pāris noguruši ceļinieki devās mājup man līdzās. Nu ko, domāju, došos līdzās - let's take the short cut. Apkārtne likās pazīstama, un tā es ļoti raitā solī nogāju minūtes 20, līdz attapos pie kaut kādiem ūdeņiem - naturāli, doki, kuģi & shit. Wtfbitch? Kur es esmu? Izrādījās, ka esmu jau pāri Milgrāvja kanālam! Aši skrēju augšā uz uzbēruma, pāri dzelzceļa tiltam un atpakaļ uz otru pusi. Whoa, domāju, tālu gan aizvizinājos (un tas nekas, ka tramvajs pāri kanālam neiet!), bet nekas, tūlīt jau būšu mājās, un devos ceļā - un nogāju es atkal kādas minūtes 20, pie sevis kaut ko domājot. Nonācis līdz krustcelēm, sapratu, ka šitais točna nav Milgrāvis, vai arī kāda cita man pazīstama vieta, un palika naturāli bail. Kur, ellē ratā, es esmu nonācis??? Līdz tam brīdim nekādas alkohola paliekas galvā vairs nemanīja, jo, kā jau minēju, bija naturāli bail. Tālumā redzēju benzīntanku, un aši devos uz turieni. Tas izrādījās automātiskais, pat bez kioska, bet tavu laimi - viens čuvaks pilda benzīnu, ēd maizi un runā pa telefonu. Šis droši vien no rīta draugiem stāstīja, kā viens pilnīgi izmisis čuvaks trijos naktī pieskrien klāt un žēlabainā balsī prasa "Pasaki man, uz kuru pusi ir RĪGA???" Bet tad viņš tikai pasmējās, un ar pirkstu norādīja virzienā, no kura biju atnācis.
Pirmā akta beigas, priekšskars!

Viss izrādījās gaužām vienkārši - izkāpdams no tramvaja, aizgāju nepareizā virzienā ;) Bet tālāk bija vēl jautrāk. Skrienu atpakaļ, un vairs neatceros, vai es šeit jau gāju, vai nē, tapēc ka gāju vēl dzērumā, bet atpakaļ eju skaidrā. Palīdzēja vilciena sliedes - pa tām noteikti agrāk vai vēlāk var nonākt Rīgā (Rīga = Centrs. Vecmilgrāvis, Bolderāja - tā nav Rīga). Turpināju kustību gar railroad tracks, trijos naktī pilnīgā tumsā, kur no vienas puses grausti, bet no otras - kokzāģētuve. Tālumā ieraudzīju gaismas, nopriecājos, ka nu civilizācijā klāt. Bet nē - tā izrādījās vien stacija "Mangaļi". Laikam viss alkohols vēl nebija izgājis, jo nekādi nevarēju atcerēties, vai "Mangaļi" ir pirms "Sarkandaugavas" vai nē, un ja ir, tad cik tālu. Neko darīt, devos tālāk - tur vienā pusē sliedēm jau bija fabrika, bet otrā - kapi. Aši izbizoju cauri kapiem, tālāk gar sliedēm un nu jau ieraudzīju Viestura prospekta 17-stāvenes. Tas bija kā bāka jūrniekiem, kā zeme Kolumbam, kā... nu, jūs sapratāt. Tālāk jau vienkārši - turpat arī Milgrāvis, tramvajs, Aldaris, mājas.

Atpūtos visu trešdienu.