печально быть антисоциальным -

Ar labpatiku mežģu savas smadzenes līdz saprotu, ka nekur nevar aizbēgt no tā, ka jebkuras visģeniālākās smadzenes ir un paliek ierobežots resurss. Un tad man rodas nojausma par resursiem, kuru robežas es nespēju apzināties. Man patīk tas mežģīšanas process tieši tāpēc, ka noved stāvoklī, kurā smadzenes ir galīgi padevušās, kaut vai tāpēc, ka pētāmais objekts pats ir pētītājs, un rodas iespēja nogrūst saprātu no kučiera bukas- viņs pats nespēkā sapinies krīt. Un par to, kas notiek pēc tam, nav iespējams runāt, jo runa ir kritušā saprāta auglis, tikpat ierobežota, kā tās radītājs.

(Reply to this) (Parent)