komunisms nobrauca manu suni – parasts cibiņš

vienkāršība var izklausīties pēc guru šita – es

marks man teica visus gulagēt – vladimirs lenons

komulisms ir tad kad nav maizes – arī parasts cibiņš

man grib atņemt mazumiņu ņņņ man skatās maciņā ņņņ – nezināms

tankīši nav labāki par nacīšiem, un es nevilcinos viņus izaicināt, tāpēc ir gadījies, ka staļinisma vai maoisma aizstāvji man pārmet, ka rietumniekiem esot izskalotas smadzenes. tādās reizēs es saku, ka es esmu no bijušās padomijas, un ka padomju noziegumi vēl ir dzīvā atmiņā.

vienkārši būt no kādas vietas gan nenodrošina patiesus ieskatus par to; piemēram, arī postpadomijā ir cilvēki, kas padomju iekārtu neuzskata par noziedzīgu. droši var paļauties tikai uz to, ka cilvēkiem no kādas vietas būs izjūta par tās noskaņu.

zinātniskais ateisms

viena no lietām, ko mācīja padomijā, bija zinātniskais ateisms. es atceros, ka toreiz, kad plašākas uzmanības lokā bija Jaunais Ateisms, anonymous to salīdzināja ar padomju zinātnisko ateismu. es to joprojām atceros, jo tas tik ļoti pārvērtē padomju domas saprātīgumu.

es esmu lasījis padomju tekstus par ateismu, un tie ir nepārliecinoši. nebrīvā iekārtā brīvdomāšana var pastāvēt tikai šauros rāmjos, lai tā netiktu vērsta pret pašas iekārtas greizajiem spoguļiem. Jaunais Ateisms savukārt nāk no būtiski brīvākās Rietumu pilsoniskās sabiedrības.

līdzīgi zinātniskajam ateismam, padomijā mācītais marksisms-ļeņinisms ir šķībs un greizs domas veidojums, un to par tādu nozīmīgi kreisie domātāji uzskatīja jau kopš ieceres.

kapitālisma analīze

es neraujos runāt par marksismu, jo tas ir tik plaši pārprasts; it īpaši Latvijā, kur politisko domu ir kolonizējusi ASV tumsonība, un tāpēc pat sociāldemokrātija liek ņaudēt par komulismu [sic]. tas izskaidro, piemēram, kāpēc latviešu politiskās partijas veido dažādu nokrāsu neoliberālisms. galvenais, kas tās atšķir, ir progresīvi vai konservatīvi sabiedriski uzskati, un Latviju pārtapt par pilnīgu neoliberālu elli līdz šim kavē tikai Rietumeiropas kaimiņu piemērs, bet arī tie slīd neoliberālismā (Tečerei pašai būtu jādeg ellē).

tajā pašā laikā, mēģinot par politekonomiju domāt analītiskās kategorijās, gribot negribot tās līdzināsies marksismam: runa būs par tirgus spēkiem un svārstībām, vispārējo un īpašo interešu kopām un to attiecībām ar ražošanas veidu, atsvešinātību, šīpļiem (Marksa mīļākais jēdziens), utt.

līdzīgi, pievēršot uzmanību norisēm sabiedrībā, tiek attaisnota marksisma nozīme: tas ļauj izzināt pastāvošo nejēdzību cēloņus, paredzēt nākotnes norises un noteikt ārstēšanu. pamata ieteikums ir pārstāt dzert neoliberālisma indi un stiprināt sociāldemokrātiju un pilsonisko sabiedrību.

taisnīga un pārtikusi sabiedrība

sociālisma augsne ir taisnīga un pārtikusi sabiedrība; marksisms-ļeņinisms vai maoisms uzspieda industrializāciju nabadzīgām lauksaimnieku valstīm un paliekoši tās izkropļoja, lemjot tām palikt autoritārā "pārejas posmā".

marksisms nepiedāvā veidu kā veidot sociālismu trūkuma apstākļos; tādā ziņā, piemēram, tas nerunā pretī notiekošajam Ķīnas laukos. tajā pašā laikā cilvēcīgāk būtu, ja attīstītākās pasaules daļas palīdzētu pārējām attīstīties nevis paļautos uz mežonīgo kapitālismu.

tirgus sociālisms

"komunismā nav maizes" mēms pamatā nesaprot, ka reformēt privātīpašumu nenozīmētu nojaukt visu esošo un aizmirst zināmo. tas nenozīmē atteikšanos no tirgus ekonomikas un no tirgus piedāvātās iedarbīgās apmaiņas. tas nenozīmē arī, ka nebūtu personīga īpašuma. tas nenozīmē, ka cilvēkiem nebūtu iemesla neko darīt, jo pamata vajadzības būtu apmierinātas.

savtīgums ir pārvērtēts; cilvēki dara lietas tāpat, pat ja nav spiesti. netīros un grūtos darbus, kurus pastāvošajā iekārtā būtībā piespiež darīt tos, kuriem nav labākas iespējas, var atalgot labāk, lai tos darītu arī nespiesti cilvēki.

uzņēmumu pārvalde var būt demokrātiska kā kooperatīvos: nozīmīgus lēmumus var pieņemt darbinieki kopā nevis vadība no augšas. tā ir pamata pretruna kapitālismā, ka tas runā par "brīvību" un "izvēli", bet privātīpašniekiem uzņēmumos ir autokrātiska vara.

pastāvošā iekārta arī liek darīt cilvēkiem daudz nevajadzīga darba; bez ļoti daudz kā varētu iztikt, un nevienam tas nepietrūktu: dažādas birokrātiskās iekārtas, nejēdzīgu preču ražošana, finanšu spekulācija, imperiālistiska karadarbība, utt.

paškritika

neoliberālisms neaizraujas ar paškritiku; tā kodolu veido uzpirktas domas atvari, tādi kā Austriešu un Čikāgas skolas. tie ir domas atvari, jo vērš uzmanību prom no notiekošā: prom no augošās nevienlīdzības un tās sekām; prom no tā, ka neoliberālisms viegli pierādāmi pieviļ solījumus kopējām interesēm un ilgtermiņā ved pie sabrukuma. tā vietā uzmanība tiek vērsta uz pasaciņām kā par "neredzamo roku" un pilēm lejup.

marksisms kā nopietna izpētes joma satur būtisku paškritiku; tas nav nekas līdzīgs stingai bauslībai kā to mēdz ļaunticīgi iztēloties. piemēram, tas noraida komandekonomiku un marksismu-ļeņinismu. stingai bauslībai drīzāk ir līdzīga neoliberālā domāšana kā Hajekā vai Frīdmenā, kuras centrā ir "brīvā tirgus" svētā govs.

mans mazumiņš ņņņ

neoliberālisma parazīti smadzenēs izpaužas tajā, ka privātīpašnieki sāk likties kā būtnes, kas iegūtu vērtību no citas dimensijas nevis veidotu to kopā ar sabiedrību. nodokļi neoliberāļu skatījumā ir parazītisms; sabiedrība it kā piespiedu kārtā atņem privātīpašnieka darba augļus, lai gan sabiedrība patiesībā ir tā, kas nodrošina apstākļus, lai darba augļi vispār varētu pastāvēt.

bieža ļaunticīga izpratne par marksisma nolūkiem ir, ka tie būtu nonivelēt sabiedrību līdz vienādi zemai pakāpei: visiem būtu vienāds mazumiņš. patiesībā runa ir par taisnīgu pārdali: attīstības pakāpe ir tāda, lai sabiedrība jau varētu atļauties nodrošināt visu vajadzības, it īpaši bērnu, bet tā vietā arvien lielāka līdzekļu daļa tiek iedalīta arvien šaurākai cilvēku kopai, kas tos pat gribēdami nespēj būtiski pielietot (un bieži to arī negrib).

runa nav par cilvēkiem ar meža stūrīti; runa nav pat par to, ka kāds vispār būtu bagāts; runa ir par netaisnīgu pārdali, kurā vienlaicīgi pastāv miljardieri; kurā īpašniekiem ir autokrātiska vara pār citu dzīvēm un kas to izmanto pret sabiedrības interesēm; un kurā nav nodrošinātas cilvēku vajadzības. cilvēkiem tikpat labi joprojām varētu būt miljoni, bet ne valsts budžeta apmēru bagātības, un ne pastāvošās iespējas citus izmantot