| |
[Sep. 24th, 2010|10:02 am] |
|
man bija garš, reālistisks un spilgts murgs par to, ka zariņkukaiņi pēkšņi sāk strauji augt un paliek par monstriem, kas nemaz nav līdzīgi zariņkukaiņiem. es drošībai uzvilku garos šņorzābakus, lai var pa turieni staigāt un varbūt spert. viena bija tāda kā vabole, tik liela kā viss kukaiņu trauks, kas skraidīja apkārt. tā izbēga no istabas un pazuda kaut kādu lupatu un krāmu kaudzē, un es uzvilku biezos ziemas cimdus un vandīju to kaudzi, un tā vandījās pretī, un tad es visu kaudzi izmisīgi spaidīju, un beigās saspiesta bija arī vabole, bet es vēl tai situ ar mietu. tur bija arī Ingmārs, un viņam no tā bija tik bail, ka viņš pat negribēja skatīties, un es par to dusmojos, jo tādas lietas nenotiek katru dienu. es nobeidzu vēl kukaiņus, kas šoreiz bija kuslāki un vairāk līdzīgi milzu sienāžiem, un tad es izgāju gaitenī. tas bija kā fakultātē, un tur staigāja studenti, un es atradu Šķiltera kabinetu. tajā skaļi skanēja kaut kāds audio ieraksts, kas izklausījās pēc filmas, bet es neredzēju attēlu. Šķilters bija ar citiem cilvēkiem, un es viņiem pastāstīju par kukaiņiem, un viens no tiem bija ieinteresēts un atnāca man līdzi apskatīties. viņš tos skatījās un nebija satraukts, un tad man īstajā dzīvē piezvanīja no vecā darba. |
|
|
