|
Nov. 19th, 2008|01:02 am |
šī fizionomija, par ko tu runā, veidojās ilgi pirms 19. gs. un nacionālo valstu rašanās, tāpēc tu nevari apgalvot, ka patriotisms būtu cilvēku pirmā daba. labākajā gadījumā evolucionārā psiholoģija varētu pateikt, ka tas ir perverss altruisma paveids. arī tad, ja sāktos karš, es daudz labprātāk paļautos uz profesionālu un labi trenētu armiju un politiskajiem sabiedrotajiem, nekā sētnieka Jāņa patriotiskajām jūtām. šis vairs nav Makjavelli laiks vai pat 20. gs. sākums, un mūsdienās karo citādāk. pat ja mēs joprojām sūtītu pretiniekiem virsū patriotiskus sētniekus ar plintēm, īss atskats uz pagājušā gadsimta asiņainajiem upuriem varētu likt apšaubīt šīs pieejas saprātīgumu. teiksim, pat ja Latvijā iebruktu, nezinu, Lietuva, sūtīt karot neprofesionāļus jebkurā gadījumā nozīmētu bezjēdzīgus zaudējumus. skaidrs, es neesmu militārais eksperts, bet man stāstīja, ka profesionālo armiju efektivitāte pār nacionālajām armijām 20. gs. konfliktos ir vairāk kā apstiprinājusies
fakts ir arī tāds, ka tu esi aprīkota, lai uzrakstītu dzejoli, nevis spriestu par tādām lietām. interesanti, no kurienes vispār rodas pārliecība, ka sajūtas ir labāks līdzeklis par racionalitāti, lai noskaidrotu patiesību. visapkārt taču it kā ir pierādījumi par pretējo, piemēram, sākot ar datoriem un tīklu, caur kuru sarakstāmies, un beidzot ar to, ka sajūtas nekad nevarētu nosēdināt cilvēku uz Mēness, apturēt postošu slimību epidēmijas un kopumā apmierināt cilvēciskās vajadzības, kas ir atkarīgas no trūkuma, ļaujot tiem kontrolēt savu vidi. tas nenozīmē, ka sajūtas nav svarīgas, jo ir galvenais, kas padara cilvēkus par cilvēkiem, bet pārvērtēt tās vienalga ir gluži vienkārši dumji. īpaši tas izpaužas, ja visādi dzejniekotāji un romānmeistari cenšas kaut ko runāt par nopietnām lietām kā darvinismu, jo tajā brīdī tas, vai jūs izskatāties pēc muļķiem, sāk vairāk atkarāties no veiksmes kā jebkad |
|