| objektīvisms |
[May. 21st, 2008|03:37 am] |
es nesen pārlasīju pāris Rendas esejas, un secināju, ka man joprojām imponē daži objektīvisma aspekti, kā, teiksim, ka mīlestība ir tāda kā tirgošanās ar vērtībām, pretstatā mīlestībai kā nepelnītai dāvanai. otrajā gadījumā tā ir puppy love un ne pa īstam. protams, Renda to nesaka tādiem vārdiem, un šis ir tikai veids, kā es par to domāju un piesaistu pats savai dzīvei. labā lieta ir, ka tas dod salīdzinoši skaidri izsakāmu pamatu miglainākām domām, ko es jau iepriekš it kā biju "jutis"
piemēram, pirmkārt, vienkārši pieķerties nejaušiem cilvēkiem ir kļūda, jo tev ir jāzina viņu personīgās vērtības, lai viņi tev varētu būt vērtīgi. otrkārt, nevajag gaidīt jūtas, ja tu neesi tā kopis pats savas vērtības, lai būtu šīs jūtas pelnījis. tu vari mēģināt apelēt pie otra "tirgoņa" labās gribas, pat ja nevari samaksāt cenu, taču tā ir pretruna, jo tu prasi upuri no cilvēka, kas tev it kā ir vērtīgs. objektīvismā tu tāpat principā nekad neprasi upurus no citiem un neko negaidi par brīvu, bet pats rūpējies par vienīgo, kas tev tiešām ir — sevi (tāpēc Renda centās apropriēt savtīguma/selfishness jēdzienu kā galveno morāles tikumu, un attiecīgi altruismu kā galveno netikumu). tu jo īpaši neprasi upurus no cilvēkiem, kas tev ir vērtīgi, jo viņi nesaņem to, kas viņiem pienākas, un attiecīgi tas ir ne tikai netaisnīgi, bet devalvē viņus. to, kas tev ir vērtīgs, tu, saprotams, centies tādu saglabāt, vai padarīt vērtīgāku
par laimi, man gan nav pēdējā laikā bijis īpaši daudz situāciju, uz ko to visu attiecināt. "par laimi" tāpēc, ka es vienkārši un uzskatāmi neko neesmu pelnījis. pēdējā no situācijām, par ko, cita starpā, es šeit arī mazliet ierakstīju, bija diezgan tipiska. vienā brīdī tu atklāj, ka kāds cits cilvēks, tēlaini izsakoties (un jaucot metaforas), ir tāds kā atvars, kurā pazūd tavs fokuss. agrāk es droši vien būtu atļāvis apetītei valdīt un pamazām nonācis pie apsēstības, kas beigtos ar (emo) un apspiežamām atmiņām, taču tagad var ar saprātu "uzskrūvēt tam vāciņu". beigās tas ir labi ne tikai tāpēc, ka tu izvairies no pārdzīvojumiem, bet arī tāpēc, ka, izdarot pareizo izvēli, tu ar to paliec nedaudz vērtīgāks
par citām lietām, it īpaši attiecībā uz valsts pārvaldi, man liekas mazāk skaidrs, jo man ir lielas rezervācijas par visām libertārismam līdzīgajām tēzēm. es uzskatu, ka gana liels valsts aparāts ir nepieciešams, lai aizsargātu pilsoņus no lielā biznesa, un manas bailes no korporācijām savā ziņā iemieso, piem., situācija, kāda bija ar Ford Pinto
attiecībā uz altruismu kā netikumu ir tā: Renda savos roman à thèse (man šis bija kaut kur saglabāts) ataino sabiedrību, kurā altruisms ir viens no galvenajiem tikumiem, un kā šis modelis nonāk konfliktā ar "savtīgajiem" indivīdiem, kas noraida domu, ka viņiem būtu jādzīvo ar mērķi ziedot sevi (kas neizbēgami notiks negribīgi), tikmēr cerot, ka kāds cits negribīgi ziedosies viņiem pašiem. šie savtīgie cilvēki to (man patiktu teikt, ka pamatoti) noraida kā nožēlojamu dzīves vilkšanas veidu, un vienkārši pasaka, ka nevienam neko nav parādā
es nezinu, ja godīgi, es iesaku izlasīt The Fountainhead kaut vai tāpat vien, ignorējot objektīvisma propagandu, jo tas ir interesants stāsts ar atmiņā paliekošiem tēliem. Atlas Shrugged ne tik ļoti
vēl, galvenais, to visu mācību kaut kā vajagot pierādīt un padarīt objektīvu identitātes likumam loģikā (A ir A), taču man ir grūti šo objektīvisma daļu uztvert nopietni. es gan esmu redzējis objektīvistus, kas ar taisnu seju saka, ka tieši tā arī esot, bet labāk šobrīd tur neiedziļināšos |
|
|
