Atkal sapņoju par skolu, šoreiz biju aizmidzis stundas laikā zem segas, skolotājs sūdzējās, un es piecēlos un teicu, ka vismaz redzēju labu sapni, un visi smējās; tad stunda beidzās, un man bija daudz mantu, ko sakravāt (piemēram, nezin kāpēc basketbola, futbola un volejbola bumbas)

Droši vien no skolas sapņiem nevar tikt vaļā, jo sabiedrība kopumā ir tāda pati, kāda bija skola: kliķes, popularitātes sacensības un buliji. Skolu šāvēji ir piemērs tiem, kas uz sabiedrības seklumu un nejēdzībām reaģē ar visgalējāko nihilismu; pārējie tam pielāgojas ar noteiktu konformisma pakāpi, bet tas ir kompromiss starp cilvēciskajām vērtībām un šo vērtību noliegumu, kas pastāv sabiedrībā, un tāpēc pretstats nihilismam nav konformisms, bet nonkonformistisks ideālisms

In vino veritas mirkļos es esmu mēģinājis paskaidrot šādu ideālismu ar frāzi “man vienkārši patīk labas lietas”, un svarīgā īpašība, kas izriet no vērtībām (labajām lietām), ir pašaizliedzība. Elementārs piemērs šādai pašaizliedzībai ir: ja godīgums ir vērtība, tad tu ierobežo sevi reizēs, kad varētu būt izdevīgi melot vai šmaukties, utt.

Būmeriskā prognoze ir, ka briedums nozīmētu atbrīvoties no ideālisma, bet atbrīvošanos no ideālisma var skaidrot arī ar to, ka šis it kā briedums patiesībā ir apmetis loku līdz infantilitātei pirms ideālisma. Par būmeriem šos cilvēkus var saukt tāpēc, ka viņu morālā attīstība ir galā: bērni zina, ka ir bērni, bet būmeriem ir kaut kādi sasniegumi dzīvē (kaut vai tas, ka viņiem ir izdevies novecot), ar kuriem apturēt neērtu pašaizliedzīgu domu gaitu, un tāpēc viņus raksturo gan “es, es, es, man, man, man” kā bērnus, gan bērnu “krindžžž!” par ideāliem

Būmerisms ir skala, un tikai maza daļa cilvēku ir galēji būmeri, bet tas tāpat ir pietiekami izplatīts, lai “noraktu” sabiedrību. Būmeru galvenais ierocis ir kopts tēls un sabiedriskā stāja, bet tas darbojas tikai savā starpā, un jaunākajām paaudzēm, pārmantojot šo augošo politisko sūdu čupu, ir un būs arvien vairāk par to vienalga, un var jau gatavoties tikt norakstītiem

Par drūmām tēmām ir psiholoģiski smagi runāt, un ļaunprātīgus viedokļus par tām ir salīdzinoši viegli neņemt vērā (vismaz pierodot, ka tādi ir), bet pavirši un savās acīs labticīgi viedokļi var tiešām pakļūt zem ādas. Katrā gadījumā, droši vien labākais, ko var darīt, ir izmantot to kā iespēju izglītoties, šoreiz par Magnusu Hiršfeldu.

Tas, kas liekas neticami, ir, cik maz saruna naida uzskatu aprindās pavirzījusies uz priekšu. Hiršfelda laikā progresīvas idejas par seksuālo identitāti un psiholoģiju Vācijā bija gandrīz neiedomājamas, un homoseksualitāte bija kriminalizēta, bet Hiršfelds iestājās par to, ka tā ir dabiska un nemaināma, un bija ietekmīgs politiskais aktīvists par geju tiesībām un būtībā geju tiesību kustības pamatlicējs. Un tomēr, lasot par viņa pretinieku uzskatiem par “pretdabiskumu”, var spēlēt spēli “21. gs. sākums vai 20. gs. sākums”.

Hiršfelda uzskatus virzīja humānisms, kas veidojās, saskaroties ar biežajām pašnāvībām un to mēģinājumiem starp gejiem viņa medicīniskajā praksē. Atsevišķi izcelts gadījums bija, kurā cilvēks pat neuzdrošinājās nosaukt homoseksualitāti vārdā savā pirmsnāves vēstulē. Hiršfelds 1897. gadā dibināja pirmo LGBT tiesību organizāciju pasaulē, kuras mērķis bija apvienot humāno ar zinātnisko, un kuras moto bija “Caur zināšanām uz taisnīgumu”.

Hiršfelda lomu seksuālo minoritāšu tiesību vēsturē un to, cik plašu cilvēku loku viņa idejas sasniedza, nevar novērtēt par augstu, jo, piemēram, seksuālie aizspriedumi nebija tikai labējā spārna lauciņš, un viņa ietekmē tolaik populārākā vācu partija (sociāldemokrāti) izcēlās ar progresivitāti arī kreisajā kustībā. Hiršfelds iestājās arī par sieviešu tiesibām un feminismu, un viņš uzskatīja to par saistītu cīņu ar geju tiesībām.

Tas viss, protams, padarīja viņu par pastāvīgu mērķi labējo uzbrukumiem; 1920. gadā viņu būtiski ievainoja, un uzbrukumi turpinājās līdz 1930. gadam, kad viņš devās lekciju tūrē un tās beigās vairs nevarēja atgriezties Vācijā.

Hiršfelds 1919. gadā dibināja seksoloģijas institūtu, kas bija viena no pirmajām vietām, ko nacisti 1933. gadā pēc varas sagrābšanas iznīcināja, ieskaitot lielāko daļu tā iespaidīgās bibliotēkas. Atpazīstamākie nacistu grāmatu dedzināšanas attēli ir no šī notikuma.

Tajā pašā gadā, kad iznīcināja Hiršfelda institūtu, jau tika celtas koncentrācijas nometnes. Nākamajā gadā sākās “tīrīšana”, pēc vēl četriem gadiem bija Kristāla nakts, un pēc vēl četriem bija “galīgais atrisinājums”. Hiršfelda institūta grāmatu dedzināšana tiešā veidā bija priekšvēstnesis holokaustam.

Nobeidzot ar polemiku: Ciba ir vieta, kur var pateikt, ka “varbūt naciķiem bija taisnība” par cilvēku, kura mūža darbs bija aizstāvēt apspiestu un vajātu mazākumu, kas vēlāk kļuva par vienu no galvenajām holokausta upuru grupām, un neviens pat aci nepamirkšķinās.