ir smieklīgi būt sev: tu esi, un reizēm tu nevari atrast vienādas zeķes. nākamā diena un nākamās kafijas; koli ir kūl, un semikoli puslīdz. spriežot pēc tā, ka neesmu kur gribu, esmu piecēlies apakšā.

visi redz cibas brūnināšanu, bet negrib pateikt: kodolcilvēka godu nevar salikt atpakaļ.

cilvēki starp mums

vislielākais joks ir tieši man runāt par materiālismu, bet ir normāli smieties vienam pašam, ja var to paskaidrot. varētu saņemt laiku zobos un apturēt pēdās, bet ne apturēt bēdās: laiks ir dienas, un redzēt to vairāk kā dienas ir besīgi. tā ir sava veida noturība un cita veida nenoturība, ka es kaut kur esmu pazaudējis savu veidu, tāpēc aptinu ierakstus ar bumbuļvārdiem.

tā ir pašterapija, jo ir ko terapēt: apstāties un paskatīties uz raizēm un reizēm. dienas un nedienas ir klikš klakš, jo tās tiecas tendēties, kūsāt un saplakt, līdz ir zivjākas un zivjākas.

cilvēki starp mums jautā, kāda veida -cels tu esi, bet tu esi nekādcels. nav jēgas jautāt, ko dari, jo ko vispār kāds dara.