ir smieklīgi būt sev: tu esi, un reizēm tu nevari atrast vienādas zeķes. nākamā diena un nākamās kafijas; koli ir kūl, un semikoli puslīdz. spriežot pēc tā, ka neesmu kur gribu, esmu piecēlies apakšā.

visi redz cibas brūnināšanu, bet negrib pateikt: kodolcilvēka godu nevar salikt atpakaļ.

cilvēki starp mums

vislielākais joks ir tieši man runāt par materiālismu, bet ir normāli smieties vienam pašam, ja var to paskaidrot. varētu saņemt laiku zobos un apturēt pēdās, bet ne apturēt bēdās: laiks ir dienas, un redzēt to vairāk kā dienas ir besīgi. tā ir sava veida noturība un cita veida nenoturība, ka es kaut kur esmu pazaudējis savu veidu, tāpēc aptinu ierakstus ar bumbuļvārdiem.

tā ir pašterapija, jo ir ko terapēt: apstāties un paskatīties uz raizēm un reizēm. dienas un nedienas ir klikš klakš, jo tās tiecas tendēties, kūsāt un saplakt, līdz ir zivjākas un zivjākas.

cilvēki starp mums jautā, kāda veida -cels tu esi, bet tu esi nekādcels. nav jēgas jautāt, ko dari, jo ko vispār kāds dara.

nogriezt ragus

kuru jūs mānat, ka būtu voltēra pusē: "zapte" ir tāds vārds, un ir visādi jocīgi vārdi kā Vaidelots (un neesoši kā "zupata"), bet man ir apnicis meklēt dažādus veidus kā pateikt, ka nav ne jausmas, par ko runa.

tiesāt un vērtēt, sodīt un spriest, kreditēt un diskreditēt, un sasmīdināt sevi ar kaitinoši jocīgo: kā šo tīrīšanas izopropanola trauciņu, kam ir uzlikts spīdīgs virsū.

taupības politika ir īstais terorisms

oliņboliņu gods ir savāda padarīšana: visu laiku ir jāsaka viens un tas pats. cibas metode ir padarīt visu sliktāku līdz tas vairs nav labs. kauns un gulags ir jaunā mantra, un zobu roboti gailē ar acīm: diezgan stulbi.

visas lietas ir kādreiz pateiktas, bet tās nav pateiktas pareizajā brīdī. es īsti nejokoju, vai vismaz nezinu, ka to darītu: man ir taisna seja.

sadzerties dzīves sulu ir juridisks izaicinājums: "šis vai nekas", rauties līdz doties. superīgā "nenovīdība pret izglītību" cīņa.

par ko baidīties miljardierim

par savu patmīlību. es nezinu, vai izskatās, ka šī jau nebūtu mēslaine, bet vielmaiņa var netikt galā ar mēslojumu. īstenība nav pat šķība, tā ir izteikti šķoba.

sīkburžuāziskās raizes pat neparādās radarā, ja runa ir par neaizsargātiem cilvēkiem. cilvēks nepaliek mazāk aizsargāts, ja tam ir miljoni nevis miljardi.

sanitāri nevar vienkārši savākt cilvēkus. precīzāk, tie var, bet tā būtu lielākā iespējamā nevienlīdzība.

neoliberālisma izdedži

prāta kroplības nosaka, ka vienmēr jāatrunā "es varu paskaidrot", un ka tas nozīmē, ka par to pastāv literatūra. Serla picas arguments (tas ir īsts, es varu paskaidrot) bija vēl labie laiki.

es pieņemu, ka kauns ir tādas sāpes, un es esmu lojāls citai ciltij un neatvainošos. mani memuāri: šobrīd ir dzīve.