| cieņa |
[Sep. 8th, 2019|05:25 pm] |
cieņu parasti iedala pamatcieņā vai vērtējošā cieņā. piemērs pamatcieņai ir cieņa pret dzīvību un saprātu, un piemērs vērtējošai cieņai ir noteiktas attieksmes vai rīcības morālā statusa piešķiršana vai ieturēšana.
pamatcieņa ir apriora, vispārēja, vienlīdzīga un nevērtējoša; tā ir atziņa par saprātu kā vērtības kā tādas izcelsmes avotu. pamatcieņa ir apgaismības ideja, kas ir pasaules cilvēktiesību iekārtas un humanitārisma pamatā.
vērtējoša cieņa ir noteiktu gadījumu morālās vērtības izsvēršana. piešķirt vērtību nozīmē cienīt vai pat apbrīnot, un ieturēt vērtību nozīmē būt vienaldzīgam vai nicinošam.
cieņas loma sabiedrībā ir uzvedības un attieksmes pielāgošana vērtībām; tā ir morālas sabiedrības pamats.
cieņas komponents ir arī godīgums; manipulatitīva, uz pašlabumu vērsta cieņa nav cieņa šī ieraksta izpratnē.
iemesls runāt par cieņu ir tas, cik izplatīta ir vienkāršota argumentācijas teorija (sistemātisks priekšstats par valodisku saskaņas veidošanu), kurā diskusija būtu no nevērtējošas, centristiskas cieņas izrietošs pašmērķis. šāda argumentācijas teorija ir pieklājības politikas pamatā
patiesības grauds pieklājības politikā ir cieņa kā vardarbību un polarizāciju neitralizējošs līdzeklis. necieņa ir uzbrukums cita morālajai stājai, un uzbrukumiem ir tendence saasināties: diskusijām pārvērsties strīdos, strīdiem kautiņos, utt. tajā pašā laikā šī politika ir uzskatāmi un atkārtoti stratēģiski izgāzusies, nespējot izskaidrot Trampu, Breksitu un spīta un naida politikas augošo ietekmi kopumā. pieklājības politikas kontekstā ir pamats runāt par krīzi; par ielaistu, neatzītu kaiti.
pieklājības politika pieņem diskusijas dalībnieku labticību kā pieklājīgu izdomājumu (polite fiction); mikrokosma piemērs tam ir saviesīgas vakariņas, kur var tikt pārkāpta etiķete, bet atbildē tikai pārmīti zinoši skatieni, lai saglabātu saskanīgu vidi. esošā situācija gan vairāk līdzinās tam, ka pieklājības politika ir tik ierasta, ka izdomātās pieklājības būtība ir aizmirsta; vakariņu vai sarunas dalībnieki var kāpt citiem uz galvas, un norādīt uz to tiek nosodīts kā patiesā nesaskaņu celšana.
kritiskās domāšanas daļa ir labvēlīgas atvērtības princips, kas piešķir pagaidu cieņu atšķirīgiem uzskatiem, lai dotu iespēju paplašināt savu pasaules skatījumu. atslēgas vārds ir "pagaidu", jo daudzi uzskati ir pelnījuši nicinājumu un ir pielīdzināmi lepni valkātiem netīriem autiņiem. izturēties cieņpilni pret lepnu vārtīšanos savos netīrumos ir piešķirt tam nepelnītu ticamību un izturēties netaisnīgi pret labticīgākiem uzskatiem, kas tiek pielīdzināti ļaunticīgiem kā vienlīdz cienījami.
centristi mēdz vismaz vārdos atbalstīt kritiskās domāšanas priekšrakstus, bet tas nesniedzas līdz to konsekventai piemērošanai, sliktākajos gadījumos pat izmantojot savu Nopietnā Cilvēka veidolu neslēptu naida sludinātāju piesegšanai. tā ir savas spriestspējas kā saprātīgam cilvēkam noliegšana; neuzņēmības attaisnošana ar pašapmānu par saskaņas uzturēšanu. tā ir arī piesedzamo infantilizēšana kā nespējīgiem atbildēt par saviem uzskatiem. paust nicinājumu ir cieņa pret citu spēju patstāvīgi noteikt savu "es", pat ja šis "es" ir atbaidošs.
cibas kopējie autiņi ir pilni, un man ir kauns gan par to, cik naids un iedomība (ļaunticība) ir parasti, gan par to piesedzējiem. piemēram, šis ieraksts pilnīgi ikdienišķi pauž naidu pret citu neizvēlētām iezīmēm un pārstāv pasaules skatījumu, kurā cilvēkiem ar neizvēlētām iezīmēm sistemātiski tiek liegta pašcieņa. es varētu uz to atbildēt, bet iedomībai un stulbumam ir pārāk iedarbīgi pašsaglabāšanās un domu apturēšanas paņēmieni. tā vietā, sakarīgas sabiedrības atbildei būtu jābūt kopējai, ka naids tajā nav aicināts |
|
|