| |
[Oct. 30th, 2010|03:05 am] |
|
scott pilgrim ir good movie |
|
|
| |
[Oct. 30th, 2010|03:07 pm] |
|
es pieslēdzu kaut kādu kaktu kantora optisko netu, un tas var izspiest 90 mbit/s down, bet brīžiem visam ārzemju netam visi pingi paceļas par gandrīz sekundi un parādās lielāks packet loss, un tas isp man saka, ka viņi nevar izlabot, ja es nepiezvanu tieši tajā brīdī, kad ir problēmas |
|
|
| |
[Oct. 30th, 2010|07:27 pm] |
es esmu lasījis daudzas diskusijas starp apoloģētiem un teisma kritiķiem un varu identificēt divas galvenās apoloģētu retoriskās taktikas, kas noteikti daudziem ticīgajiem sniedz intelektuālu mieru par savu ticību, saskaroties ar tādiem uzbrukumiem, kas man pašam liekas vispārliecinošākie.
pirmā ir atteikšanās pamatot sofisticētu kategoriju nepieciešamību vulgārās kategorijās. piemēram, biologs varētu pamatot savas zinātniskās disciplīnas un izrietošās sarežģītas specializētās valodas nepieciešamību, vienkārši norādot uz dzīvo dabu un tās uzskatāmo sarežģītību. citiem vārdiem, laju līmenī var pamatot vajadzību pēc zinātniskā līmeņa diskursa bioloģijā. savukārt prasību parādīt, ka ticības jautājumos vispār ir, par ko runāt, ticīgie uzskata par nevēlēšanos runāt un aprobežotību. ticīgajiem viņu ticības objekts ir acīmredzams, un viņi izturas tā, it kā visiem tas tāds būtu. konkrēts piemērs no diskusijas cibā: tēja salīdzina manu prasību vispirms pamatot vajadzību runāt garīgās kategorijās ar prasību saprast svešu valodu, atsakoties to iemācīties. viņa runā konkrēti par HTML valodu, bet viņas analoģija ir nederīga, jo nav jāprot HTML, lai pārbaudītu, ka ar to taisa tīmekļa lapas. tā būtu derīga analoģija, ja būtu tikai HTML, bet tīmekļa lapas nebūtu redzamas, kā tas ir ar garīgajām kategorijām.
šī stratēģija tiek izmantota, jo prasība pamatot augstākus valodas līmeņus, runājot par ticību, ir psiholoģiskas lamatas, jo ticības objektu definīcija to neļauj izdarīt tā kā tas ir iespējams ar biologiem un zvēriem. pat ja ticīgie varētu parādīt brīnumus taisošu jēzu vai kaut ko tādu, mums nav iespējams atšķirt brīnumus no pietiekami attīstītas tehnoloģijas, tāpēc tas nepamatotu ticību.
otrā stratēģija ir marginalizēt ideju nozīmi, runājot par idejām kā par kaut ko pasīvu. šādā skatījumā ticības kritika var būt tikai pašmērķīga, jo citu cilvēku uzskati kritiķus tieši neietekmē. tāds iebildums neņem vērā, ka ir arī aktīvas idejas. piemēram, aktīva ideja bija ieviest skolās ticības mācību, un tā bija atvasināta no it kā pasīvajām idejām. tad, ja ticība tiešām būtu pasīva ideja, tā varētu pazust un pasaulē nekas nemainītos, bet tas ir acīmredzami nepatiesi. |
|
|