| |
[Sep. 26th, 2010|06:57 pm] |
|
bija tas zefīriņu eksperiments, kad bērniem deva vienu zefīriņu uzreiz vai daudzākus vēlāk, un tad vēl vēlāk viņu izvēles salīdzināja ar izaugsmi dzīvē, un pacietīgākajiem gāja labāk. no tā izdarīt secinājumus ir āķīgi, bet acīmredzamā cēloņsakarība tāpat šķiet patiesīga. tas man lika domāt, ka man pašam ir interesanti, ko es būtu izvēlējies bērnībā, un lika domāt par bērnību vispār. ingmārs ar santu negribēja ticēt, bet es streikoju jau mazajās klasēs, un man noteikti nebija tā, ka pēc skolas būtu ierasts mācīties. drīzāk es atceros improvizētas sagatavošanās, kamēr izsauc atbildēt citus, daudzās piezīmes dienasgrāmatā, un darba burtnīcu pildīšanu vienā piegājienā semestra beigās. galu galā, es gāju kaut kādā geto skolā (r41vsk), nevis āgenskalna ģimnāzijā, jo mani pirmajā klasē izmeta no turienes par streikošanu un dauzīšanos. cilvēki netic arī tam, ka var izmest pirmajā klasē, bet pajautājiet mammai. manas atmiņas no tā laika ir, ka matemātikas stundā es pats izdomāju pildīt vecāko klašu teksta uzdevumus, jo parasta aritmētika vispār nekas nebija. tas nenozīmē, ka no tā varētu uztaisīt filmu par brīnumbērnu, jo tos teksta uzdevumus es pildīju ļoti šmekaini, pārrakstot tekstu un rakstot atbildi tekstā, bet tas ir piemērs patternam, kas turpinās līdz šodienai. skolu sistēma neparedzēja, ka 7 gados tu vari būt īpaši apdāvinātāks, un tas ir ļoti besīgi, ja ir jādara kaut kas stulbs tikai tāpēc, ka visi to dara, un besis liek streikot. tas pats ir bijis arī darbos, luniversitātē, visur, un tas rada apburto loku, jo nevar tikt līdz iespējām darīt kaut ko sakarīgu, ja vispirms ir jādara besīgas lietas. klāt tam nāk arī tas, ka mana bērnība bija sarežģīta ar tēva nāvi, šizo vecomammu, māti citās valstīs, visādu citu čerņu apkārt, un tagad tas liekas likumsakarīgi, ka es dabūju sliktus ieradumus, lai to kompensētu. sliktie ieradumi ir tas, kas tieši iedarbojas pret pašdisciplīnu, un pašdisciplīna ir vienīgā īstā atslēga tādām situācijām. otra ir deus ex machina, un tā neskaitās. tagad es esmu aizkūlies līdz 24 gadiem un jūtos rūgts, jo visādi vilcieni ir aizgājuši, un par visiem tiem ieradumiem atkal un atkal nākas maksāt |
|
|
