slikts sapnis - November 27th, 2009 [entries|archive|friends|userinfo]
slikts

[ website | untu.ms ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

November 27th, 2009

[Nov. 27th, 2009|12:52 am]
skatieties šos sūdus: zivis un kaut kāda bilde
Link2 krepši|dot krepsi

[Nov. 27th, 2009|02:10 am]
it īpaši skatieties šo sūdu

šovakar es jūtos tā, ka gribētu teikt lietas, bet nav spēka, lai tas notiktu komfortabli (38+)

ja kas, inmār, kleps rimās, un tavas raizes ir lolīgas
Linkdot krepsi

[Nov. 27th, 2009|02:50 am]
[Tags|]

es dusmis. tā galvas psiholoģizēšana tikai liek tai izskatīties mazāk pēc putras, bet tā joprojām darbojas kā putra. ideja ir, ka galvā ir daudzi šitādi sūdi:



tie katrs atbilst kaut kādam stāvoklim. piemēram, viens ir priekš dusmām. tad ir kaut kādas apakšsistēmas, kas mēģina tos grozīt. tās to mēdz darīt vienlaicīgi, tāpēc rodas konflikti, un tāpēc es bieži nezinu, kur likties

starp visām sistēmām ir tikai viena, kas nav trula un mēma, un tas ir saprāts. tas ir tas, kas tagad it kā raksta. pārējās sistēmas tai nekad neko nesaka un tikai groza tos stulbos kloķīšus, piemēram, liekot man atkal un atkal pieļaut vienas un tās pašas kļūdas

parasti tās vnk pašas kaut ko ņemas, un saprātīgā daļa par to saka, ka tas ir fascinējoši, ja tev pēkšņi kaut kas uznāk. tajā pašā laikā tā kaunās, ja domā, ka ir kaut ko kūdījusi. reizēm tā it kā pieķer pati sevi kūdīšanas mirklī, un reizēm to var saprast, ja atskatās atpakaļ. tas padara visu neskaidru, jo tu nekad īsti nezini, cik lielā mērā kaut kas ir bijis "spontāni" (no trulajām sistēmām) vai "apzināti" (no saprāta). tas nav obligāti svarīgi, lai lietas būtu spontānas, jo, teiksim, noskaņoties izbaudīt grāmatu vai kaut ko ir OK, bet par visādām "dziļajām" jūtām, kas ķipa arī apgrūtina tevi un citus?

tajā pašā laikā, reizēm ir tā, ka tev iebelž pa galvu, un tu tiešām domā, ka tas nebija speciāli. pēkšņi paliec sailgojies, pēkšņi paliec greizsirdīgs, un tas vēl var turpināties stundām vai dienām. ja tu piemosties no rīta un pietrūkst, tev it kā nav bijis laika sevi iespaidot. vēl ir tā, ka tas sākas "pareizi", bet tad tu pieķer, ka kūdi sevi, jo liekas, ka vajag justies stiprāk. tā ir pastāvīga ņemšanās

man ir arī apstākļi, kas to saasina. visu cilvēku prāti kaut kādā mērā drošien ir kā konfliktu zona, un visiem saprāta un pārējo figņu attiecības ir ambivalentas, bet vairums neuztver skepticismu tik nopietni un necenšas tik bieži meklēt labus iemeslus apšaubīt savas idejas. piemēram, tādus, ka tas skan ķipa cēli, ka tu seko "ideāliem", un varētu nākt no patmīlības, tāpēc nevajadzētu teikt, ka "uztver skepticismu nopietni". kā arī, ka es pēdējā laikā par to īpaši nelasu un neklausos, vienīgi reizēm kaut ko domāju pie sevis

ar to es gribu teikt, ka neko nesaprotu un man ir tempratūra lol
Link1 krepsis|dot krepsi

[Nov. 27th, 2009|03:04 pm]
visādas zīmīgās lietas sapnī par atbildību, traģēdijām un, kā parasti, par varmācību. nevaru to pierakstīt, jo kaut kādi čati midžinās vislaik

tur bija vēl kaut kas, bet pēdējais sapnis sākās ar to, ka agnese pārvācās un dalīja lietas, un viņas mammai vajadzēja kaut ko pārprogrammēt. izrādījās, ka tie ir zābaki, jo krutākie paliek pie aiwara. es pacēlu savus "wtf" sentimentus, ka nemaz nezināju, ka kāds programmē zābakus, un ka nezinu, vai to prastu. tad man parādīja, ka tiem aizmugurē katram ir divas (party?) lampiņas, un ka tām laikam ir jāmidžinās tāpat kā vecajiem. paši par sevi tie bija balti ādas stulmzābaki, ar kuriem varētu iet uz esīti

tas notika manās vecajās mājās, un tad kaut kādā sakarā pagalmā uzradās aiwars un iņam kaut ko arī no manis vajadzēja, un beidzās ar to, ka es viņu pavadīju uz slimnīcu. viņš atklāja, ka viņam ir vēzis, un es centos pieklājīgi pajautāt, kādas ir izredzes, un viņš bija īmo un sēdēja uz grīdas, asarām plūstot. pēc tam es kaut kā iemaldījos citā stāvā, kur bija visādi deformēti cilvēki un bērni a la džozefs meriks. man parasti sapņos ir milzīgas, vecas ēkas, un šī arī bija tāda. es kaut ko ietusēju pat to stāvu, un beigās tā vieta palika par skolu un es nonācu klasē. tur es sēdēju ar kaut kādām vecenēm (skolas nosaukums jebkurai meitenei), kas bija baigi pretīmnākošās un komunicēja. man dabīg nebija ne mājsdarbu, ne kā, un iņas sāka mani nedaudz nosodīt, ka es taisos bastot pēdējās trīs stundas. tāda nostaļģija. tad es aizgāju uz sporta laukumu, un īsti nesaprotu, kas tur notika. kaut kāda paresna vecene (šoreiz īsta) raka smiltis priekš sava bērna smilškastes, un ik pa brīdim no skolas to nāca skatīties tas bērns, kas izstījās daunīgi (apm. šādi, bilde via inmārs, viņam tādas interesē), tikai pāris gadus vecāks un lēnāks, bez čirkainiem matiem. viņa to darīja ļoti ilgi un vēlāk raka ciet izrakto ar smiltīm no visa laukuma, lai nejūt zudumu

atceros vēl pārsteidzoši daudz, par citām lielām ēkām, cilvēkiem, kam no manis vajadzēja lietas; gaiļiem, kas sāka nejēdzīgus konfliktus, un es vienam ļoti darīju pāri; braukšanu ar slidām un slīdēšanu sāniski (dzīvē grūti izdarāms); jokiem, cilvēkiem utt.

37,4 rīts
Link1 krepsis|dot krepsi

[Nov. 27th, 2009|03:11 pm]
pieklājība ir pielīšana. tusējiet un runājiet ar citiem, kas jums pielien, es iztikšu
Linkdot krepsi

[Nov. 27th, 2009|05:17 pm]
oklabi, niķi pārgājuši, vairs neesmu niknis
Linkdot krepsi

navigation
[ viewing | November 27th, 2009 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]