Man vajadzētu pabeigt iepriekš iesākto ierakstu, bet es gribu neizvēršoties ielikt dažas citas amizantas lietas, ar ko esmu saskāries. Tādas kā šī:

Nekas, kam nosaukumā vai metodēs ir "teorētiskais", pēc definīcijas nevar tikt saukts par zinātni.

Bērņi, kurš var pateikt, kas te nav pareizi?

Šāds izteikums pievērstu manu uzmanību pat tad, ja autors būtu kāds nejaušs Delfu komentētājs, bet šajā gadījumā viņam it kā ir filosofijas maģistra grāds.

Minētais citāts ir jauns, bet atgādināja man kādu senāku diskusiju, kurā sarunbiedrs apgalvoja, ka evolucionārā bioloģija neesot zinātne, un uzskatīja, ka filosofijas maģistra grāds ļauj viņam par to runāt ar autoritāti.

Vēl es kaut kad pagājušomēnes saskāros, šķiet, ar filosofijas studentu, kura uzskati par zinātni bija raksturojami kā historicisma paveids, jo viņš tās vēsturē nesaskatīja vispār neko, kas nebūtu novecojis.

Tas viss ir par zinātni, bet vakar sanāca izlasīt kaut ko interesantu arī par citu tēmu:

Es nevienam neko netaisos pierādīt - katrs var droši dzīvot savā iedomu pasaulē un domāt, ka tās ir tikai nepilnības sistēmā.

Tas bija pēc tam, kad es iebildu, ka tā cilvēka uzskatiem nav itnekādu pierādījumu. Viņš sniedza arī vienu argumentu pret pierādījumu nozīmi kopumā, bet tas nebija īpaši veiksmīgs. Ideja bija, ka neticēt viņa nepamatotajām iedomām nozīmē "dzīvot iedomu pasaulē".

Kopumā, es tikai gribēju atkārtot, ka zinātne ir sarežģīta un skepticisms ir grūts.

P.S. Joriki.