slikts sapnis - November 18th, 2008 [entries|archive|friends|userinfo]
slikts

[ website | untu.ms ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

November 18th, 2008

antipatriotisms [Nov. 18th, 2008|10:14 pm]
es [info]simbel bloga komentāros ierakstīju gandrīz eseju, un labāk pārpublicēšu to arī šeit:
Ģirt, vai tu pats sevi uzskati par domājošu cilvēku? Visdrīzāk, tu vēlēsies uz to atbildēt apstiprinoši, taču tavs paštaisnais, pie emocijām apelējošais sašutums liek domāt citādāk. Teiksim, vai tu spētu bez ķeršanās pie aplamas loģikas pamatot, kāpēc kādam būtu jābūt nevis kosmopolītam, bet patriotam? Proti, tā vietā, lai vienkārši kauninātu citus un spēlētu uz emocijām, tev vajadzētu būt pārliecinošam ar racionālu argumentu palīdzību. Turklāt es ar to nedomāju arī tāda veida samežģītu ķeršanos pie salmiņiem, kas ir raksturīga fanātiķiem, kam jāatbrīvojas no nevēlamām idejām, bet tiešām izsvērtu, godīgu pret abām pusēm pamatojumu. Ja nē, ja izrādītos, ka tu to nevari, jo patiesībā neesi par to domājis, vai nevarētu gadīties tā, ka tu pats šajā gadījumā esi tas, kam trūkst morālās stājas, jo mudini cilvēkus atbalstīt doktrīnas, par ko tev nemaz nav īsta iemesla būt tik pārliecinātam? Vai tas nebūtu akls fanātisms?

Es zinu, es uzdodu par daudz jautājumus, tāpēc gribu piedāvāt arī nelielu piemēru tam, kas par problemātiku būtu jārisina, lai nodarbotos ar patriotisma apoloģētiku.

Kāds antipatriots varētu argumentēt, ka patriotismu var gluži aizstāvāmi pielīdzināt šovinismam. Valsts nav vienīgā grupa, kurai tu piederi, pateicoties nejaušībai; tādas ir arī, piemēram, tavs dzimums un ādas krāsa. Ar ko nejauši noteiktas vai iedzimtas hromosomas tik ļoti atšķiras no dzimtās zemes, lai būšana lojālam pret cilvēku grupām, balstoties uz viena vai otra, varētu tikt vērtēta kā tikumīga vai netikumīga? Nešķiet, ka cilvēks, kas teiktu, ka tur nav būtiskas atšķirības, atrastos uz plāna ledus; drīzāk pretēji. Apgalvot, ka ir pieņemami un atbalstāmi būt lepnam par piederību kādai tautai, taču tajā pašā laikā ir nosodāmi uzskatīt, ka kāds no dzimumiem vai rasēm ir pārāks par citiem un būt lepnam par piederēšanu tam, nozīmētu būt nekonsekventam. Galu galā, to argumentu forma, kas nosoda lietas kā bērnu vainošanu vecāku pārkāpumos, spriešanu par cilvēku moralitāti pēc ar to nesaistītām lietām kā ādas pigmentācijas vai Y hromosomas trūkuma, ir piemērojama arī pret patriotismu. Būtībā, tā saka, ka nav godīgi vainot cilvēku tajā, ko viņš nav izvēlējies, un tam pašam ir jādarbojas arī otrādi. Teiksim, ja tu esi nepieskaitāms un pārkāp likumu, tevi nevajag sodīt; ja esi piedzimis parādniekam, tev nevajag likt šo parādu atmaksāt, un ir slikti arī kādu sodīt par to, ko viņš ir piespiests darīt pret paša gribu. Šie piemēri ir vispārpieņemti un nav strīdīgi. No otras puses, īpaša attieksme pret lietām kā valstis, kas nozīmē īpašu attieksmi arī pret tās daļām jeb individuāliem cilvēkiem, ir izņēmums. Sanāk, ka ir labi mīlēt vienus cilvēkus vairāk, bet citus mazāk, pēc piederības tavai teritorijai un kultūrai, bet ne rasei vai dzimumam.

Cits antipatriotisks iebildums varētu būt par to, vai tiešām abstraktas un nereti neskaidri definētas idejas kā „valstis” ir pelnījušas mūsu lojalitāti vai pat mīlestību. Lojalitāti, man šķiet, ir pelnījuši individuāli cilvēki, nevis grupas un teritorijas. Piemēram, mana māte ir pelnījusi, lai es būtu pret viņu lojāls, jo ir mani audzinājusi, un mani draugi, jo ir uzticīgi un mūs vieno kopējas atmiņas. Tas tā ir tāpēc, ka es vēlos līdzīgos apstākļos to pašu saņemt pretī, kā arī būšana lojālam pret tiem, kas to ir pelnījuši, liek man justies labi, jo es zinu, ka rīkojos pareizi. Ciniskākā skatījumā varētu teikt, ka es jūtos labi, jo man lojalitāte ir izdevīga šajā sabiedrībā, bet tā jau ir cita diskusija. Savukārt, vai man būtu jābūt lojālam pret savu krēslu, kas man ir uzticami kalpojis jau ilgu laiku? Šķiet, ka nē, jo tas taču ir nedzīvs priekšmets, un stāties šādās attiecībās nozīmētu to antropomorfizēt. Līdzīgi, vai tā nav abstraktu ideju antropomorfizēšana, ja es runāju par lojalitāti un mīlestību pret valsti? Saprotams, es varu būt pieķēries gan savam krēslam, gan idejai, ka Ziemassvētku vecītis ir īsts, gan valstij, taču tas nenozīmē, ka man būtu pienākums nemest laukā šo krēslu, kad tas salūzt, vai turpināt ticēt Ziemassvētku vecītim pat tad, ja es uzzinu par pārliecinošiem pierādījumiem, ka tas ir izdomāts tēls. Pieķeršanās atšķiras no lojalitātes ar to, ka neietver pienākumus, un patriotisms ir doktrīna, kas nevarētu pastāvēt, ja to nenoliegtu.

Vēl viens patriotisma aspekts, par ko būtu vērts runāt, ir tā idejas vēsture un izdevīgums noteiktiem mērķiem, citiem vārdiem, vajadzētu uzdot jautājumu: „Quo bono?” Šie ir soļi nedaudz polemiskākā teritorijā, bet patriotisms ir viena no lietām, kas ir tikusi un tiek joprojām izmantota, lai attaisnotu karu. Tā kā lojalitāte nozīmē pienākumus, tev ir pienākums aizstāvēt savu valsti un karot, ja nepieciešams, turklāt nepieciešams var būt ne tikai aizstāvībai. Piemēram, Hitlers uzskatīja, ka Vācijai vajag Lebensraum, un, piekrītot viņam un esot patriotam, no tā izrietēja, ka tavs pienākums bija atbalstīt savas valsts ekspansiju uz citu valstu rēķina, jo, galu galā, pret tām citām taču tev nebija pienākumu. Līdzīgi, ASV patriota pienākums mūsdienās būtu atbalstīt citu valstu pakļaušanu, lai nodrošinātu savai valstij kaut ko, kas tai ir vitāli nepieciešams, proti, naftas resursus. Šādā ziņā patriotisma sekas var nosaukt par postošām, jo, esot atbildīgam tikai pret konkrētiem cilvēkiem, kaut ko tādu attaisnot būtu sarežģītāk.

Visbeidzot, es gribu teikt konkrēti par sevi, ka nedomāju, ka būšana pasaules pilsonim mani padarītu mazāk tikumīgu. Patriotismam nav ekskluzīvu tiesību uz lojalitāti pret līdzcilvēkiem, kas to ir pelnījuši, vai pieķeršanos lietām kā ģeogrāfijai vai valodai. Es vienkārši neuzskatu šo mīlestību par jelkādā veidā pārāku vai īpašāku par, teiksim, lietuvieša vai krieva pieķeršanos savai valodai un teritorijai. Es pat teiktu, ka cilvēki, kas vienas konkrētas tautas kopējo labumu vērtē augstāk par citas, kā to prasa patriotisms un tā radikālākās izpausmes kā nacionālisms vai pat šovinisms, ir tie, kuru pārliecības morālie pamati ir apšaubāmi. It īpaši tad, ja šī pārliecība ir akla un fanātiska, gatava pretēji domājošos teju likt uz sārta, metot ēnu uz tās pārstāvju racionalitāti.
Link28 krepši|dot krepsi

navigation
[ viewing | November 18th, 2008 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]