Pagaidām esmu optimizējusi šādas darbības:

Šovakar pievienoju sarakstam arī matu mazgāšanu, bet domāju, ka tas rezultēsies speķagalvā. Šis vēl kaut kā jāatrisina. 

Kopumā vienalga kavēju, bet mazāk un citu iemeslu dēļ. Man patīk pakavēties mājās, kārtīgi samīļot kaķi un izbaudīt brokastis, neskaitot minūtes. Tomēr rīti tagad ir mierīgāki, un es pametu mājas priecīgāka, labākā noskaņojumā. 

Kādi ir Jūsu rīti?

Vienu brīdi mēs abi bijām Tinderī. Es to zinu, jo ieraudzīju viņu un no satraukuma atslēdzu savam telefonam taustiņus. Tas bija tieši tas, par ko biju sapņojusi, vienīgais cilvēks, kuru gribētu satikt. Kad atslēdzu taustiņus, Tinderis man vairs viņu nerādīja, un es svaipoju vairākas dienas, līdz atkal redzēju viņa brīnišķīgo seju. Jau biju nolēmusi svaipot uz pareizo pusi. Pārdzīvoju, ka viņš acīmredzot nebija izdarījis to pašu, līdz, kādu dienu tūkstošo reizi pārbaudot, VARBŪT TOMĒR, ieraudzīju, ka mums ir match! Negrasījos neko darīt, jo esmu lose. Un pēc dažām dienām viņš mani atmačoja. Vai arī izdzēsās. Vienreiz kkas līdzīgs ir noticis arī tad, kad Tinderis vnk nogļukoja. 

Mēs abi izliekamies, ka nekas tāds nav noticis. Tā ir ērtāk. Bet, lai arī es viņu tik labi nepazīstu un nezinu, vai man viņš tik tiešām patiktu, man gribas viņu uzaicināt.

Bet vai ir ok, ja to dara meitene?

Vai tas būs nožēlojami, ja viņš atmačoja mani Tinderī, ja tomēr viņam nepatīku?

Vai ir tizli kādu kaut kur aicināt, ja nepazīstu viņu pavisam labi?

Un kā man viņu aicināt? 

Pat nezinu, no kā man vairāk bail - atteikuma vai piekrišanas. Droši vien kāda no tiem stulbajiem attaisnojumiem, ko es izdomāju, kad nevaru saņemties kādam tiešā tekstā pateikt nē. Vai arī no tā, ka ar tādu steidzīgu, mākslīgu lēcienu tikai sačakarēšu iespēju ar viņu iepazīties lēnām un dabiski.

Šis nu reiz ir ieraksts, kurā es neiebilstu saņemt veselīgu viedokli no malas. 

Laiku pa laikam man ļoti sagribas kaut ko ar spēcīgāku garšu vai treknāku. Pirms šī laika mans mīļākais ēdiens (jā, ēdiens!) bija maksimāli trekns putukrējums. Droši vien, ja es reizēm neuzēstu kaut ko neatļautu, neizturētu bez visām tām kaitīgajām, bet gardajām lietām. Tāpēc (un, būsim godīgi, vienkārši rakstura vājuma dēļ) laiku pa laikam apēdu kādu konču, iedzeru glāzi kolas, retāk apēdu kaut ko ceptu, un tad mans kuņģis ļoti skaidri atgādina, kāpēc tā ir slikta ideja. Šodien, piemēram, cepeškrāsnī izcepu kartupeli un burkānu olīveļļā, apēdu, un tagad man dedzina visu barības vadu līdz pat pašai augšai. 

Sākumā ļoti priecājos par kafijas atmešanu, jo, tāpat kā pirms 100 gadiem ar smēķēšanu, to darīju tikai ieraduma pēc. Galīgi vairs negaršoja. Arī neprasījās. Bet tieši pašlaik man tik ļoti gribas kapučīno vai kakao ar milzīgu putukrējuma cepurīti, ka sāp ne tikai vēders, bet arī sirsniņa. 

Varbūt būs jānosaka kaut kāds limits - vienu reizi nedēļā drīkstu apēst vai izdzert kaut ko riskantu. 

Šis reizēm ir ārkārtīgi grūti, jo, šķiet, arī ķermenim brīžiem vajag to treknumu, enerģijas lādiņu un pāri plūstošu labsajūtu!  

Ir bijis par daudz nāves pēdējos gados. Ir tā, kā "Wild" raksta Cheryl Strayed: "I felt myself splitting in two. There was the woman I was before my mom died and the one I was now, my old life sitting on the surface of me like a bruise." Šo dalīšanos tik labi pazīstu no laikiem, kad nomira L. Atbraucot atpakaļ no vietas, kur bijām kopā, vairs nejutu piederību ne šai valstij, ne augstskolai, ar kuru pirms tam tik ļoti identificējos, ne saviem draugiem, mājām. Atgriežoties savā bērnības dienu istabā, pusi no iepriekš tik svarīgajām lietām sadedzināju vai izmetu neizpratnē, kāpēc vispār esmu glabājusi. Pa gadiem esmu sadalījusies tik daudz reižu, ka jau sen vairs nepastāv tādas vienotas es, tikai ķermenis, kas tur kopā gabalus no cilvēka, kura vairs nav. Un visu to laiku esmu centusies būt normāla, kā parasti, turpināt, lai gan turpinājuma nav un nevar būt kaut kam, kā vairs nav. Var tikai sākt no jauna.

BET MAN BEIGĀS IZDEVĀS! Tas ir - vismaz vienu reizi viņa dabūja 90% devas!

Stockmann un Dino Zoo ir piens bez laktozes, kas domāts kaķiem. Mincei nereāli garšo! Viņa zaudē prātu, kad sajūt tā smaržu. Kad zāles bija jūtami atjauktas ar to gana mazā trauciņā, viņa beidzot to izdzēra. Pēc visa šī, protams, man ir par vienu fanu mazāk. 

Esmu iztērējusi jau nereāli daudz naudas tikai diagnostikai (kas vēl nav 100% noslēgusies), pēc tam vēl diezgan normāla summa jāiegulda ķīmijterapijā vai paliatīvajā aprūpē, lai viņai būtu vieglāk. Šodien ar māsu savācām visas vērtīgās lietas, ko varam pārdot, un ceram savākt naudu pēdējai diagnostiskajai manipulācijai (lai zinām, kāds vēzis viņai ir, kā un vai to (ap)ārstēt, un vai varbūt piepildīsies tas 1% cerības, ka tā ir tikai riktīgi sūdīga infekcija vai kas cits). Es nojaušu, ka tas skan muļķīgi, bet tieši to pašu darītu jebkura cita ģimenes locekļa labā. Man patiesībā ir prieks, ka varu to visu darīt, lai viņai palīdzētu. Viņa man ir palīdzējusi visu savu mazo, pūkaino dzīvi. 

Viņa uz mums skatās lielām, raižpilnām acīm, un tas mums ir traki sāpīgi. Gan jau, ka viņai arī. 

Man vajadzēs sākt biežāk rakstīt, pastaigāties un vēl visu ko, kaut kādu ekstra atbalsta sistēmu, citādi (un es zinu, ka tas varbūt skan absurdi un pārspīlēti, un smieklīgi) tās sāpes šķiet gandrīz neizturamas. 

Kas būtu domājis, ka mazais kaķēns, ko nočiepu no mammas mājas pirms tik daudz gadiem, ka precīzi nevaru atcerēties, kļūs par vienu no svarīgākajiem, mīļākajiem radījumiem dzīvē. Minka, kas jau kā kaķēns slēpās zem gultas un medīja mūsu kājas.