Viņa uz mums skatās lielām, raižpilnām acīm, un tas mums ir traki sāpīgi. Gan jau, ka viņai arī. 

Man vajadzēs sākt biežāk rakstīt, pastaigāties un vēl visu ko, kaut kādu ekstra atbalsta sistēmu, citādi (un es zinu, ka tas varbūt skan absurdi un pārspīlēti, un smieklīgi) tās sāpes šķiet gandrīz neizturamas. 

Kas būtu domājis, ka mazais kaķēns, ko nočiepu no mammas mājas pirms tik daudz gadiem, ka precīzi nevaru atcerēties, kļūs par vienu no svarīgākajiem, mīļākajiem radījumiem dzīvē. Minka, kas jau kā kaķēns slēpās zem gultas un medīja mūsu kājas.