Laiku pa laikam man ļoti sagribas kaut ko ar spēcīgāku garšu vai treknāku. Pirms šī laika mans mīļākais ēdiens (jā, ēdiens!) bija maksimāli trekns putukrējums. Droši vien, ja es reizēm neuzēstu kaut ko neatļautu, neizturētu bez visām tām kaitīgajām, bet gardajām lietām. Tāpēc (un, būsim godīgi, vienkārši rakstura vājuma dēļ) laiku pa laikam apēdu kādu konču, iedzeru glāzi kolas, retāk apēdu kaut ko ceptu, un tad mans kuņģis ļoti skaidri atgādina, kāpēc tā ir slikta ideja. Šodien, piemēram, cepeškrāsnī izcepu kartupeli un burkānu olīveļļā, apēdu, un tagad man dedzina visu barības vadu līdz pat pašai augšai. 

Sākumā ļoti priecājos par kafijas atmešanu, jo, tāpat kā pirms 100 gadiem ar smēķēšanu, to darīju tikai ieraduma pēc. Galīgi vairs negaršoja. Arī neprasījās. Bet tieši pašlaik man tik ļoti gribas kapučīno vai kakao ar milzīgu putukrējuma cepurīti, ka sāp ne tikai vēders, bet arī sirsniņa. 

Varbūt būs jānosaka kaut kāds limits - vienu reizi nedēļā drīkstu apēst vai izdzert kaut ko riskantu. 

Šis reizēm ir ārkārtīgi grūti, jo, šķiet, arī ķermenim brīžiem vajag to treknumu, enerģijas lādiņu un pāri plūstošu labsajūtu!