- PMS pinkšķis
- 8/29/19 10:41 pm
- Man nesen palika 29, un tas atsauca atmiņā pagājušā gada dzimšanas dienu. Tētis pirmo reizi mūžā bija "pavisam" atmetis dzeršanu, un mēs atkal laiku pa laikam tikāmies. Viņš, šķiet, centās atlīdzināt gan man, gan citiem savu prombūtni, centās rūpēties un dot, cik varēja. Viņš solīja atbrukt pie manis ciemos, un man tas likās tik forši un īpaši - manā dzimšanas dienā pie manis speciāli brauks tētis, es varēšu viņam (nu, mums) uztaisīt vakariņas, paaicināt māsu, mums būs normāls ģimenes svētku vakars!
Tētis tā arī neatbrauca. Es tad vēl nezināju, ka viņš ir atsācis dzert, un visas tās reizes, kad viņš solījās atbraukt ciemos un atvest kartupeļus, tiešām cerēju, ka viņš arī atbrauks. Viņš vairs nestāstīja, kā viņam iet, un es jau arī nebūtu klausījusies. Vienīgais attaisnojums, lai man pazvanītu un parunātos dažas minūtes, bija solīt man atvest kartupeļus, pajautāt, cikos un kur es tajā dienā būšu brīva, varbūt viņš arī pats cerēja, ka tajā reizē sanāks atbraukt.
No brāļa atstāsta par autopsiju sapratu, ka tēvs miris iekšējas asiņošanas dēļ. Īsti neticu, ka tā varētu būt taisnība, bet brālis teica, ka tie bija tētim tikai pārlējuši asinis, nenoskaidrojot, kur viņš tās bija pazaudējis. No kādas citas sarunas bērēs sapratu, ka ārsti nebija pārāk gribējuši tēti "apkalpot", jo viņš bijis smirdīgs, bezpajumtnieku tipa alkoholiķis. Viņi esot atklājuši viņa nāves faktu agri no rīta, pēc asins pārliešanas kaut kad vēlu naktī (šķiet, ka viņš priekš cilvēka tādā stāvoklī krietnu laiku nebija pārbaudīts). Pirms tam viss esot bijis pavisam labi, kāds pārsteigums. Viņš nomira pilnīgi viens. Nevaru beigt domāt, ka tas bija tādas pašas nolaidības dēļ kā viņa dzeršana - vienkārši visi, pilnīgi visi par viņu bija atmetuši cerības un interesi, ieskaitot viņu pašu.
Šovakar es hormonu iedvesmota sajutu, ka man viņa drusku pietrūkst un ļoti žēl. Man pietrūkst fakta, ka man ir tētis, kuram kaut kur par mani kaut mazliet rūp- kaut vai tik daudz, lai pa telefonu man piesolītu viltus kartupeļus. - 9 commentsLeave a comment
- 8/29/19 11:48 pm
-
Tas viss patiešām ir skumīgi. Un visādas jubilejas mēdz uzsist atmiņas. Bet ar laiku drusku apdzīs :(
- Reply
- 8/30/19 12:22 am
-
Man liekas, ka mēs pārāk pieķeramies vecāku tēlam - jā, ir tādi, kuriem vecāki ir labākie draugi, atbalsts un visa pasaulē sabrūk, ja viņi dodas prom. Bet ir vecāki, kuru loma ir tāda pastarpināta. Un pirmie vienmēr spiedīs uz jūtām otrajiem - tieši vai netieši, tā būs. Bet manuprāt, vecāki ir tādi paši cilvēki kā Tavi draugi, radi vai kolēģi - viss atkarīgs no savstarpējas saiknes un attiecībām. Un jā, es uzskatu, ka kolēģi var būt tuvāki par vecākiem.
- Reply
- 8/30/19 01:48 am
-
Protams. Tieši kolēģi taču tevi laida pasaulē un mainīja autiņus, kurš gan cits!
- Reply
- 8/30/19 10:33 am
-
nabaga tie bērni, kuriem autiņus mainīja vecāsmātes un aukles.
- Reply
- 8/30/19 08:06 am
-
Vecāku loma nekad nav pastarpināta. Tas tīri bioloģiski, bet (cilvēkiem?) arī psiholoģiski nav iespējams. Tikai vecākiem un ar vecākiem tu vari būt bērns - ne ar vienu citu tāds attiecību modelis īsti nedarbojas, bet tā trūkums ir diezgan graujošs.
Protams, ka tādi paši cilvēki un ka citi var būt tuvāki. Ir jau arī, un nav jau īsti variantu. - Reply
- 8/30/19 10:39 am
-
Neizprotu terminu "būt bērnam" (pieaugušā vecumā).
Bet jā, varbūt nekorekti noformulēju savu domu, Tev ir taisnība. - Reply
- 8/30/19 11:53 am
-
Es laikam nemācēšu arī paskaidrot. Pieaugušā vecumā vismaz man sanāk strādāt ar faktu, ka psiholoģiski nav bijusi iespēja izdzīvot bērna lomu. Līdz ar to sanāk mācīties būt sev vecākam.
Bet man šķiet, ka arī pieaugušā vecumā tak paliec bērns saviem vecākiem, tur ir noteikts attiecību modelis, lai arī laika gaitā mainīgs. Bik kišmišs, bet ceru, ka kaut kas loģisks arī sanāca. 😀 - Reply
- 8/30/19 06:49 am
-
Protams, rūp. Tikai tā ir tāda slimība, kas nomāc pilnīgi visu un neko vairāk par piesolīšanu parasti arī nevar.
Es to nekad neesmu varējusi saskatīt kā rūpes un nepieņēmu solījumus, jo patiešām tiem ticēju (sākotnēji) un neizpildīti tie briesmīgi sāpēja. Pēc kā tāda neilgojos.
Cita lieta - ilgoties pēc tēva, kurš nedzer. Tikai bezjēdzīga un neauglīga tāda ilgošanās. - Reply
- 8/30/19 08:14 am
-
Jā, taisnība par to slimību. Tas ir baigais purvs.
Man liekas, ka mana iekšējā mazā meitene vienkārši skumst pēc tēta. Tur nav nekādas loģikas vai aprēķinu. Liela daļa no sāpēm, viņam nomirstot, bija arī par cerībām, kas nekad tā arī nepiepildījās - ka viņš apgriezīs savu dzīvi otrādi, viss būs citādi. Man šķiet, ka man vienmēr ļoti bijis vajadzīgs un svarīgs tēvs. Pietrūkst gan fakta, gan cilvēka, kurš nekas sevišķi vairāk arī nespēja būt. - Reply