June 13th, 2019

• Šodien es pamanīju 2
• 6/13/19 01:07 am
• Daudz mazu lietu?
  
  Pamanīju, ka tad, kad pievēršu gana daudz uzmanības citiem cilvēkiem darbā, man visi patīk daudz labāk.
  
  Pamanīju, ka mana terapeite liek matos želeju. Man šķiet. Kaut ko, kas ierobežo un padara viņas čirkas spīdīgākas. Es nezinu, kura versija man patīk labāk. Varbūt šī.
  
  Pamanīju, kā divi onkas darbā vispirms paskatās man sejā ("Sveiki - labdien") un tad instinktīvi uz kājām (man šodien mugurā šorti, neviens cits tur īsti tā nestaigā).
  
  Pleķi uz dīvāna (to es vēl šovakar satīrīšu).
  
  Ādas brūnumu.
  
  Savas kolēģes dabisko, svaigo skaistumu. Tā, it kā mēs būtu viņas filmā, tik skaista viņa ir gan iekšēji, gan ārēji.
  
  Nosmērēto veļasmašīnas priekšpusi. Montieris atstāja melnus pleķus. Es nezinu, kāpēc, bet man patīk tie pleķi.
  
  To, kā, paguļot krēslā pāris minūtes, varu atsākt darbu ar jaunu enerģiju.
  
  Putekļus uz savas palmas.
  
  Spīdumiņus, kas sākuši nākt nost no mana kaķa krekliņa un pielipt ādai - tieši kā man patīk, ka spīdumi dara.
  
  Mieru. Ne svētīgo vai apgaroto, vai vatēto. To mieru, kāds ir tad, kad tev kāds ir, kāds, ar ko ir droši, kurš ir aiz tavas muguras. Tādu sajutu šodien terapijā. Bez liela aizkustinājuma, gandrīz ar lietišķu sausumu. Vienkārši man kāds ir, punkts pēc fakta. Es neesmu viena. Kāds, kurš nevar mani pamest.
  
  Pamanīju ezeru, kad runājām par visām pārdzīvotajām sāpēm. Ainiņas no situācijām, kad dzirdēju, ka esmu Dieva sods, sodība, nelaime. Tā, it kā lidinātos tām vietām pāri, tik daudz dabas un māju. Pamanīju daļas, kuras sargā. Sevi pieaugušu. Tikai uz mazu brīdi, bet nekas, es varu paciesties.
  
  Varēju būt klāt mirklī, kad kolēģe, kas vakar sadusmojās uz citu un mazliet sakliedza (bez kliegšanas runājot dusmīgi), teica, ka iet atvainoties. Kā kaut ko pašsaprotamu. Nemudināta. Cilvēcīgi. Sajutos atvieglota.
  
  Pamanīju nogurumu, smagus plakstus un to, ka es katru rītu solos sev, ka sākšu gulēt (agrāk, agri, vismaz diendusiņu), bet katru nakti šo solījumu pārkāpju. Kad gulēju agri, viss bija par miegu un darbu, kā dēļ jāizguļas, es sāku just spriedzi un atkal atsāku vecos paradumus. Bet tagad man patiešām jāiet gulēt.
• 0 commentsLeave a comment

• Šodien es pamanīju 3
• 6/13/19 10:04 pm
• Šodien es pamanīju kuplu, skaistu rožu krūmu. Mana oža nav gana laba, lai sajustu smaržu pārāk asi, bet krāsa bija tik skaista. Mums mājās (laukos) arī bija tāds rožukrūms, un es vienmēr par to priecājos, lai gan jau kopš bērnības rozes man šķitušas pārlieku banāli ziedi. Varbūt tieši tāpēc, ka man tās patika, kad man patika viss banālais.
  
  Ir biedējoši tā rakstīt. Vienkārši. Bez īpaša mērķa. Bet esmu arī pamanījusi, ka, pierakstot pamanīto, aizvien vairāk pievēršu uzmanību konkrētām ikdienas detaļām. Tas ir svarīgi un patīkami. Tās detaļas varētu piepildīt sižetu manai grāmatai, padarīt to tik dzīvu, kādas vienmēr ir grāmatas, kuru autorus apskaužu lasot. detaļas padara visu reālu. Ir tik dīvaini, kā lielākā daļa dzīves paslīd garām nepamanīta, pieņemta par pašsaprotamu, bet tad, kad lasi grāmatu, stāsta varoņi vienmēr virzās cauri ļoti konkrētām, pamanāmām vietām, tu vari pamanīt visu viņiem apkārt, katru svarīgo domu, smaržu un izjūtu. kaut kādā ziņā grāmatas ir īstākas par dzīvi.
  
  Šodien, ejot mājās, man garām brauca puisis, kuru es nepazīstu, un šķietami pārsteigts par to, ka mani pamanījis, pasveicināja. Pagāja zināms brīdis, kamēr es viņu sadzirdēju, pamanīju un tad sapratu, ka viņš sveicina mani, ap to brīdi viņš bija aizbraucis tik tālu, ka redzēju vienīgi to, ka viņam ir tumši mati, un es pamāju pretī, jo man bija bail, ka citādi viņš piebrauks pie manis un sāks runāties. Kas zina, kas slēpās aiz tās sejas, es negribu neveiklu, nejaušu tērgāšanu, kamēr man rokās kārdinoši smaržo zemenes. Vienu es apēdu netīru. Dzīvoju uz naža asmens, es zinu! :D Es tajā brīdī biju uz ielas, kas ir tieši blakus manam mīļākajam ceļam uz mājām, un sapratu, ka šī ir pat vēl labāka! Es dievinu to, cik daudz mīļu pastaigu taku ved pie manis.
  
  Šī uzdevuma būtība ir tāda, ka 10 minūtes nepārstāj rakstīt, tā nu pēc nelielas pauzes turpinu, lai gan man īsti nav, ko teikt. Pieņemu, ka tā nav labākā stratēģija, bet pat tā ir detaļa!
• 0 commentsLeave a comment

• 6/13/19 11:11 pm
• Kādam vēlbir bijuši brain zaps ne tikai atmetot, bet arī vienkārši lietojot antidepresantus?
• 0 commentsLeave a comment