Šīs sajūtas ir ļoti pazīstamas, gāju tieši precīzi tam cauri pirms vairākiem gadiem, ieskaitot drausmīgo nožēlu, ka varbūt tas bija priekšlaicīgs lēmums. Varu pateikt, ka jāizraud un jāizsēro, tas ir dabisks un nepieciešams process, lai pieņemtu zaudējumu. Paies laiks un sāpes mazināsies.
Bet nevajag sev neko pārmest par to, ka pieņēmi lēmumu. Mēs jau precīzi nezinām, kā kaķis jūtas, vai un cik viņiem sāp. Viņi šādas lietas ļoti bieži arī slēpj. Jebkurš iegūtais papildu laiks varētu būt uz viņas sāpju rēķina, un to jau tu nevēlētos. Tu izdarīji visu, lai viņai būtu pēc iespējas labāk un biji viņai blakus. Kad paliek par smagu, atceries to.

Liels paldies Tev par atbalstu, tas šobrīd tiešām daudz nozīmē. Visticamāk, ka viņai tiešām bija ļoti grūti, tikai viņa ar savu cīnītājas garu to mazliet nomaskēja.

Vets, kurš pirmo reizi apskatījis manu kaķi un uzzinājis tā vecumu, vienkārši strupi pajautāja, kāpēc neļauju tam nomirt. Aizsvilos par tik aukstu attieksmi, un nenoticēju viņam. Nesu vēl nedēļu turēt pie sistēmas, lai skalo nieres.
Nedēļu cīnījos par viņu, bet arvien skaidrāk redzot, ka vetam laikam ir taisnība. Vets vienkārši nemācēja runāt ar cilvēkiem, bet uzreiz bija sapratis kaķa stāvokli.
Pēctam ikreiz atceroties, kā nedēļu spiedu viņu ēst no pudelītes, satinis dvielī lai nespirinās, un gulēju blakus, vērojot viņu, sapratu, ka esmu licis viņai ciest katru minūti arvien vairāk.
Kad iemidzināju, es deviņas dienas dzēru un raudāju, sagriezu sev dziļas rētas rokās, sāpēs par savu egoismu un tuvredzību, nedēļu mokot savu mīļumu. Kaķītim bija jāiet, bet es to nespēju pieņemt. Nu jau esmu izsāpējis. Gads, vairāk, pagājis.
Ja mīļotajam jāiet, tad jāspēj atlaist, viņa paša dēļ.
(draudzīgs apskāviens)

Apraudājos, lasot par savu pieredzi. Izklausās briesmīgi sāpīgi un smagi, un es ļoti labi spēju saprast, kā tas ir bijis. Prieks, ka esi izsāpējis. Un man ļoti daudz nozīmē, ka padalījies ar savu pieredzi. Redzi, es sevi vainoju par necīnīšanos, bet Tu - par cīnīšanos, lai gan patiesībā noķert un saprast īsto brīdi nav iespējams, un pieņemt lēmumu, ka tavam labākajam draugam ir jāmirst, ir neiedomājami grūti. Man likās, ka manam kaķim ir grūti, bet viņa tāpat gribēja dzīvot, cīnījās ar vetārstu līdz pēdējam, un tas sēj šaubas un vainas sajūtu, pat ja vets teica, ka tā bija pareizi. Jo kaķis, gan mans, gan varbūt arī Tavējais, diez vai jebkad pats padotos bez cīņas un vispār saprot, ka ir tāda iespēja. Turot viņu rokās pirms miega un pēc tam pēdējās šprices, es varbūt darīju pareizi (ja vispār ir tāds "pareizi") šajā situācijā, bet man bija sajūta, ka esmu viņu piemuļķojusi, atņēmusi viņai vispirms spēju cīnīties un tad dzīvību. Mans mincis, šķiet, jutās nobijies un piekrāpts.

Gribēju atbildēt šovakar, jo Tavs komentārs mani patiešām aizkustināja, bet beigās sarakstīju nezinu ko. Draudzīgs apskāviens un pateicība Tev arī!