- 5/20/20 11:21 pm
-
Vets, kurš pirmo reizi apskatījis manu kaķi un uzzinājis tā vecumu, vienkārši strupi pajautāja, kāpēc neļauju tam nomirt. Aizsvilos par tik aukstu attieksmi, un nenoticēju viņam. Nesu vēl nedēļu turēt pie sistēmas, lai skalo nieres.
Nedēļu cīnījos par viņu, bet arvien skaidrāk redzot, ka vetam laikam ir taisnība. Vets vienkārši nemācēja runāt ar cilvēkiem, bet uzreiz bija sapratis kaķa stāvokli.
Pēctam ikreiz atceroties, kā nedēļu spiedu viņu ēst no pudelītes, satinis dvielī lai nespirinās, un gulēju blakus, vērojot viņu, sapratu, ka esmu licis viņai ciest katru minūti arvien vairāk.
Kad iemidzināju, es deviņas dienas dzēru un raudāju, sagriezu sev dziļas rētas rokās, sāpēs par savu egoismu un tuvredzību, nedēļu mokot savu mīļumu. Kaķītim bija jāiet, bet es to nespēju pieņemt. Nu jau esmu izsāpējis. Gads, vairāk, pagājis.
Ja mīļotajam jāiet, tad jāspēj atlaist, viņa paša dēļ.
(draudzīgs apskāviens)